Simt gadu kopš atzīšanas de jure – Igaunijas un Latvijas attiecību laika līnija

 / 

1921. gada februāra beigās un marta sākumā Igaunija un Latvija viena otru atzina de jure. Brīvības cīņas šajā laikā bija uzvarētas, de facto atzīšana no pasaules lielvalstīm iegūta, tagad varēja arī uzsākt visām prasībām atbilstošas diplomātiskās attiecības. Turklāt uzskatīja par nepieciešamu tomēr uzsvērt, ka Latvija un Igaunija vienmēr ir viena otru atzinusi par suverēnu un neatkarīgu valsti.

Lai atzīmētu šo jubileju, esam sastādījuši Igaunijas un Latvijas attiecību laika līniju, koncentrējoties uz attiecībām no neatkarīgo Igaunijas un Latvijas valstu izveidošanas līdz laikam, kad Otrā pasaules karā zaudētā neatkarība ar kopīgiem pūliņiem tika atgūta pusgadsimtu vēlāk un diplomātiskās attiecības tika atjaunotas.

Laika līnija ir hronoloģiska vēsturisku fotogrāfiju, dokumentu un tekstu galerija, kas sniedz pārskatu par unikāliem un būtiskiem brīžiem divu valstu attiecībās līdz 1992. gadam. Tam sekojošais laiks līdz mūsdienām ir pilns labu, ciešu un siltu kaimiņattiecību, kuru būtiskākie brīži gaida pierakstīšanu vēlāk.

Pateicamies visiem, kas ir snieguši savu ieguldījumu faktu, fotogrāfiju un dokumentu vākšanā. Atsevišķi pateicamies Tartu Universitātes vēstures studentam Henrijam Oskaram Kortelainenam, kurš prof. Ēro Medijainena vadībā salika kopā būtisku daļu laika līnijas sākotnējā materiāla.

Lai apskatītu fotogrāfiju parakstus, uzej uz fotogrāfijas ar kursoru.

Skaistu ceļojumu laikā!

Igaunijas vēstniecība Rīgā, vēstnieks Arti Hilpuss

Igaunijas Ārlietu ministrija

Prologs
Igauņu un latviešu vēsturē ir bijis daudz saskares punktu jau kopš seniem laikiem. 19. gadsimta otrajā pusē gan pie igauņiem, gan latviešiem sākusies nacionālā kustība radīja sabiedriskus un kultūras priekšnoteikumus, lai rastos valstiskums. Neatkarība kļuva reāli iespējama, pateicoties Krievijas un Vācijas monarhiju sagraušanai Pirmajā pasaules karā, kā rezultātā Baltijas valstīs vispirms sākās lielākas autonomijas centieni un beigās tika izsludinātas neatkarīgas republikas, balstoties tautu pašnoteikšanās principā. Bet savu valsti neieguva tikai ar deklarācijām – tā bija jāizcīna ar ieročiem rokās.
24.02.1918
Tika pasludināta neatkarīga Igaunijas Republika 1918 Manifests Igaunijas tautām. Foto: Nacionālais arhīvs

Igaunijas Zemes padomes vecāko padome pasludināja neatkarīgu Igauniju republiku. Tika izveidota Pagaidu Valdība Konstantīna Petsa vadībā. Diemžēl Igaunijas teritoriju drīz okupēja Vācijas impērijas spēki, kuri neatzina ne Igaunijas neatkarību, ne Pagaidu valdību.

Glābšanas komitejas priekšsēdētājs un Igaunijas pagaidu valdības pirmais premjerministrs Konstantīns Petss. Foto: Igaunijas Nacionālais arhīvs

1918. gada maijs
Ārlietu delegācija un pirmie Igaunijas pārstāvji Eesti välisdelegatsioon aastatel 1918–1919. Vasakult: Ants Piip, Mihkel Martna, Karl Robert Pusta, Jaan Tõnisson, Karl Menning, Eduard Virgo. Foto: Rahvusarhiiv
Uz Rietumeiropu nosūtītā Igaunijas ārlietu delegācija panāca Francijas un Lielbritānijas valstu atzīšanu de facto Zemes padomei kā igauņu tautas likumīgajai pārstāvības padomei. Darbību uzsāka Igaunijas pirmie diplomātiskie pārstāvji Londonā un Parīzē, Ants Pīps un Karls Roberts Pusta.
18.11.1918
Tika pasludināta neatkarīga Latvija Republika Kārlis Ulmanis aastal 1920. Foto: Rahvusarhiiv
Latvijas Tautas padome pasludināja neatkarīgu Latvijas republiku.

Rīgas pilsētas teātra telpās vēsturisko notikumu vēroja arī Igaunijas pagaidu valdības pārstāvji Johans Janss un Heinrihs Luhts. Dienu vēlāk amatā tika iecelta Latvijas pagaidu valdība, kuras ministru prezidents bija Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs – Zigfrīds Anna Meierovics. Pēdējais kā prasmīgs diplomāts spēja Londonā panākt, ka Lielbritānijas valdība atzīst Latvijas Tautas padomi de facto vēl pirms Latvijas Republikas pasludināšanas.

19.11.1918
Igaunijas pagaidu valdības pārstāvji un Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Rīgā parakstīja varas nodošanas līgumu August Winnig aastal 1920. Foto: August-Winnig-Archiv
No Igaunijas puses līgumu parakstīja Ferdinands Petersens, Voldemars Puhks, Konstantīns Koniks, Heinrihs Luhts un Ado Birks.
Ar līgumu Vācija atzina Igaunijas neatkarību de facto. Šis bija pirmais Igaunijas Republikas ārvalstu līgums.
28.11.1918
Sākās Igaunijas Brīvības cīņas Punaarmee poolt purustatud Narva sild. Foto: Rahvusarhiiv
Sarkanā armija sāka iebrukumu pie Narvas, ar to sākās Igaunijas Brīvības cīņas. Igaunijas karaspēks bija spiests atkāpties līdz Tallinas pievārtei, bet, saņemot palīdzību no Lielbritānijas un Somijas, uz 1919. gada sākumu spēja savākties un devās pretuzbrukumā, kā rezultātā lielākā daļa Igaunijas teritorijas līdz februārim tika atbrīvota no Sarkanās armijas.
1918. gada decembris
Sākās Latvijas Brīvības cīņas
Padomju Krievijas spēki, kuros lielu daļu veidoja Latvijas sarkanie strēlnieki, ielauzās Latgalē un sākās Latvijas Brīvības cīņas. 1919. gada janvārī Sarkanā armija iekaroja Rīgu un lielāko daļu Lattvijas, izņemot Liepājas (Lībavas) apkārtni.
1918. gada decembris
Jānis Ramans tika nozīmēts par Latvijas diplomātisko pārstāvi Igaunijā Jānis Ramans. Foto: Läti välisministeerium
Vienlaikus Ramans kļuva par pirmo Latvijas diplomātu ārvalstīs. Tallinā viņš uzturējās adresē Kiriku iela 4.
1919. gada sākums
Situācija Latvijā un vāciski noskaņoto valsts apvērsums Kindralmajor Rüdiger von der Goltz, Baltimaadel tegutsenud Saksa väekoondise juht 1919. aastal
Latvijas pagaidu valdības situācija sākumā bija sarežģīta. Vācijas militārie spēki kavēja Latvijas nacionālo bruņoto spēku izveidi un valdībai bija ar viņiem jāvienojas, lai aizsargātu zemi pret uzbrūkošo Sarkano armiju. Landesvērs, kuru veidoja vācbaltieši, un no Vācijas atnākušajiem algotņiem veidotā Dzelzsdivīzija drīz kļuva tik spēcīgi, ka 1919. gada 16. aprīlī gāza no amata Kārļa Ulmaņa valdību un aizstāja to ar vāciešiem draudzīgo Andrieva Niedras valdību.
18.02.1919
Noslēdza līgumu par Igaunijas un Latvijas attiecībām, kā arī kopīgo karadarbību
Ņemot vērā, ka Igaunijas un Latvijas likteņi ir cieši saistīti, Igaunijas valdība izlēma sniegt dienvidu kaimiņiem militāru palīdzību. Uz līguma pamata Igaunijas zemēs sāka veidot Latvijas nacionālās karaspēka daļas, kuras Igaunijas puse apņēmās barot un apgādāt.

Igaunijas spēki ieguva iespēju atbrīvot no lieliniekiem un ieņemt Latvijas pierobežas teritoriju. Līdz Igaunijas-Latvijas valsts robežas noteikšanai Valgas pilsēta un septiņi pierobežas pagasti ar dažādas nacionalitātes iedzīvotājiem palika Igaunijas administrācijā. Vēlāk izrādījās, ka Latvijas valdība šo līgumu uzskatīja par spēkā neesošu, jo tas esot noslēgts bez nepieciešamajiem pilnvarojumiem.

13.03.1919
Amatā nozīmēja Igaunijas karaspēka pārstāvi Latvijā Juliusu Jirgensonu Julius Jürgenson. Foto: Rahvusarhiiv
Igaunijas pirmais oficiālais pārstāvis Latvijā bija Igaunijas un Latvijas karaspēku sakaru virsnieks pie Kārļa Ulmaņa valdības Liepājā, kapteinis Juliuss Jirgensons.

Viņš bija dzimis igauņa un latvietes ģimenē netālu no Valgas, brīvi pārvaldīja latviešu valodu. Liepājā atklāja arī Igaunijas konsulātu.

1919. gada maijs-jūnijs
Sarkanā armija sāk atkāpties. Vāciešiem Latvijā sākas pretrunas ar igauņiem Kindralmajor Ernst Põdder, Eesti rahvaväe 3. diviisi ülem ja Võnnu lahingu väejuht. Foto: Rahvusarhiiv
22. maijā Landesvērs atkaroja Rīgu no lieliniekiem. Savu panākumu iedvesmotas, vācu karaspēka daļas, vajājot sarkanos, virzījās tālāk uz Latvijas ziemeļiem un austrumiem. Igaunijas karaspēks tajā pašā laikā bija kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi uzsācis uzbrukumu Latvijas ziemeļos, kas izraisīja neizbēgamu konfliktu ar vāciešiem.
Jūnija sākumā ar kopīgu Igaunijas kavalērijas, Latvijas 1. Valmieras pulka un Dānijas brīvprātīgo drosmīgu operāciju tika atbrīvota Jēkabpils, kam sekoja Sarkanās armijas frontes sabrukšana un visas Latvijas centrālās daļas (Vidzemes) atbrīvošana.

Polkovnik Jorgis Zemitāns, Põhja-Läti brigaadi ülem

Pulkvedis Jorģis Zemitāns, Ziemeļlatvijas brigādes komandieris

 

19.–23.06.1919
Norisinājās Cēsu kaujas Hetk Võnnu lahingutandrilt. Foto: Rahvusarhiiv
Kaujā Igaunijas spēki kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi sniedza iznīcinošu triecienu Landesvēram un Dzelzsdivīzijai.

Sekoja igauņu strauja virzīšanās uz Rīgu, kur rietumu sabiedroto militārās misijas spiediena rezultātā tika noslēgts ieroču miers. Uzvara Cēsu kaujās iezīmēja vācbaltiešu valdošās pozīcijas galīgas beigas. Kārļa Ulmaņa valdība 8. jūlijā atgriezās Rīgā un spēra enerģiskus soļus, lai izveidotu Latvijas valsts aparātu un stiprinātu aizsardzības spējas.

18.07.1919
Igaunijas diplomātiskais pārstāvis un konsuls Teodors Tallmeisters nodeva Latvijas valdībai akreditācijas vēstuli Theodor Tallmeister. Foto: välisministeeriumi arhiiv
Šis brīdis tiek uzskatīts par Igaunijas vēstniecības Rīgā un vienlaicīgi Igaunijas un Latvijas savstarpējo diplomātisko attiecību sākumu.

Šis brīdis tiek uzskatīts par Igaunijas vēstniecības Rīgā un vienlaicīgi Igaunijas un Latvijas savstarpējo diplomātisko attiecību sākumu.

Tallmeisters bija Rīgas igauņu draudzes mācītājs un pārvaldīja latviešu valodu. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis jau 1918. gada beigās bija izteicis priekšlikumu nozīmēt Tallmeisteru par Igaunijas pārstāvi Rīgā.

21.07.1919
Rīgā noslēdza Igaunijas un Latvijas militārās sadarbības līgumu
Šis ir pirmais abu valstu oficiāli parakstītais un ratificētais līgums, tādēļ tas ir uzskatīts arī par savstarpēju atzīšanu de jure.

Līgums uzlika Latvijai par pienākumu turēt fronti pret Sarkano armiju uz dienvidiem no Lubāna ezera, savukārt Latvijas austrumu robežas ziemeļu daļa vēl kādu laiku bija jāaizsargā Igaunijas spēkiem. Latvijas valdība apņēmās segt izdevumus, kuri bija Igaunijai radušies saistībā ar Latvijas nacionālo vienību veidošanu un Igaunijas spēku uzturēšanos Latvijas teritorijā, kā arī nepieļaut naidīgu karaspēka daļu formēšanu Latvijas zemē. Paredzēja jauktas komisijas veidošanu Igaunijas-Latvijas valsts robežas noteikšanai.

1919. gada augusts-novembris
Norisinājās trīs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ministru prezidentu un ārlietu ministru konferences darbības saskaņošanai un Padomju Krievijas miera piedāvājumu apspriešanai Tallinā un Tartu Balti riikide ja Soome esindajate konverents Tartus Eesti Üliõpilaste Seltsi majas, 01.10.1919. Foto: Rahvusarhiiv

 

1919. gada 1. oktobrī uz vietas bija augsta līmeņa pārstāvji. Fotogrāfijā ir redzami, no kreisās puses: Igaunijas ārlietu ministra palīgs Antss Pīps, Igaunijas ārlietu ministrs Jāns Poska, Igaunijas ministru prezidents Oto Strandmans, Lietuvas pārstāvis Rīgā un Tallinā Jonass Šļūps, Lietuvas ministru prezidenta vietnieks Petrs Leons, Lietuvas Ārlietu ministrijas politikas nodaļas vadītājs  Dovs Zauņus, Somijas pārstāvis Tallinā Erki Reijonens, Somijas ārlietu ministrs Rudolfs Holsti, Somijas ministru prezidents Juho Vennola, (Latvijas pārstāvis Tallinā Jānis Ramans?), Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

 

Dažas reizes Baltijas valstīm pievienojās arī Somijas un Polijas delegācijas. Par kopīgu miera sarunu vešanu ar lieliniekiem tomēr neizdevās vienoties.

Igaunija šajā laikā jau bija ieinteresēta miera noslēgšanā ar Krieviju, bet Latvija par miera priekšnoteikumu uzskatīja joprojām Sarkanās armijas valdījumā esošās Latgales pievienošanu Latvijai.

1919. gada oktobris-novembris
Bermontiāde jeb Bermonta afēra Latvijā Eesti laiarööpmeline soomusrong nr 2 Riias, toetamas lätlasi Bermondt-Avalovi vastu, 02.10.1919. Foto: Rahvusarhiiv
Kurzemā palikušās Vācijas karavīri apvienojās ar Krievijas baltajiem militārā avantūrista Pāvela Bermonta-Avalova vadībā. Izveidojusies vācu-krievu bruņoto spēku grupa neatzina Latvijas valdību un 1919. gada oktobrī centās iekarot Rīgu, ar tālāko mērķi gāzt Krievijā lielinieku varu un piespiest rietumu sabiedrotos atvieglot miera noteikumus ar Vāciju.

Igaunijas bruņoto spēku virspavēlniecība kritiskajā brīdī sūtīja Latvijai palīgā divus bruņuvilcienus ar desanta daļām, latviešus atbalstīja arī Britu un Francijas karakuģi. Līdz novembrim Latvijas armija bija būtiski apkopojusi spēkus, niknās cīņās sakāva Bermonta-Avalova pulkus un piespieda tos pamest Latvijas zemi.

1919. gada decembris
Par Latvijas diplomātisko pārstāvi Igaunijā nozīmēja Markusu Gailīti Markuss Gailītis. Foto: Wikipedia
03.01.1920
Igaunija pēc smagām aizsardzības cīņām Narvas frontē noslēdza pamieru ar Padomju Krieviju
Igaunijas spēkus izveda no Latvijas teritorijas. Latvijas armija tajā pašā laikā kopā ar Polijas bruņotajiem spēkiem uzsāka uzbrukumu Latgalē un iekaroja Daugavpili.
1920. gada janvāris-marts
Strīdi par Valgas pilsētas piederību Postkaart Valga linnast 1924. Foto: Rahvusarhiiv
Strīdi par Valgas pilsētas piederību izauga par asu konfliktu starp Igauniju un Latviju, kurā, neraugoties uz atkārtotām sanāksmēm, vienošanās netika panākta.

Kad Igaunijas militārie spēki izlēma peispiedu kārtā evakuēt no Valgas Latvijas iestādes, latvieši draudēja arī ar militāru pasākumu izmantošanu. Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics aicināja igauņus atrisināt situāciju diplomātijas ceļā.

15.–22.01.1920
Helsinkos norisinājās Baltijas valstu, Somijas un Polijas konference, kurā apsprieda politiskas, ekonomiskas un militāras sadarbības iespējas Helsingi konverentsil kohtunud Eesti, Läti, Leedu, Poola ja Soome esindajad. Allikas: https://dspace.ut.ee/handle/10062/20781. Autor: Eric Sundström

Konferencē centās izveidot Baltijas valstu aizsardzības savienību un novērst separātisku miera līgumu noslēgšanu ar lieliniekiem. Igaunija tomēr izlēma decembrī uzsāktās Tartu miera sarunas novest līdz galam. Saistībā ar Lietuvas un Polijas konfliktu par Viļņu, Lietuva paziņoja, ka turpmāk nevar piedalīties sanāksmēs kopā ar Poliju.

Igaunijas delegāciju vadīja ministru prezidents Jāns Tenisons, Latvijas – ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.

Jāns Tenisons 1920. gadā. Tenisons bija Igaunijas ministru prezidents no 1919. gada novembra līdz 1920. gada oktobrim. Viņa valdības laikā ielika pamatus Igaunijas un Latvijas miera laiku divpusējām attiecībām. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

Zigfrīds Anna Meierovics (Latvijas ārlietu ministrs 1918.-1925. gadā) ir uzskatīts par tā laika izcilāko diplomātu Baltijas valstīs, kuram bija centrālā vieta arī Igaunijas un Latvijas attiecību veidošanā. Viņa vadībā norisinājās visas svarīgākās tikšanās un sarunas, kā arī tika noslēgti starpvalstu līgumi. Foto: Ārlietu ministri Zigfrīds Meierovics un Kārlis Roberts Pusta ap 1925. gadu. Foto: Igaunijas Nacionālais arhīvs

02.02.1920
Parakstīja Tartu miera līgumu starp Igauniju un Padomju Krieviju Tartu rahu allkirjadega leht. Foto: välisministeeriumi arhiiv
Ar miera līgumu beidzās Igaunijas Brīvības cīņas un Padomju Krievija atzina Igaunijas Republiku de jure. Starp Latviju un Krieviju šajā pašā laikā noslēdza slepenu pamieru.
22.03.1920
Igaunijas un Latvijas robežstrīdu sāka risināt starptautiska šķīrējtiesa Vahekohut juhtis Suurbritannia sõjaline esindaja Riias kolonelleitnant Tallents. Foto: Rahvusarhiiv
Igaunijas un Latvijas ārlietu ministru un bruņoto spēku virspavēlnieki, tiekoties Valgā, vienojās, ka abu valstu robežstrīdu risinās un Valgas pilsētas likteni izlems starptautiska šķīrējtiesa. Par tās vadītāju izvēlējās Lielbritānijas militāro pārstāvi Baltijas valstīs, pulkvedi Stīvenu Talentu.
03.07.1920
Ar robežkomisijas priekšsēdētāja Stīvena Talenta lēmumu noteica Igaunijas-Latvijas robežlīniju
Valgas pilsētu sadalīja starp abām valstīm, sekojot viduslaiku Livonijas ordeņa un Tartu bīskapa valdījumu robežai pa Varžupīti. Ja Valgas lielākā daļa tika atstāta Igaunijai, tad lielākā daļa strīdus pagastu ar abu tautību iedzīvotājiem tika nodota Latvijai.

Neviena valsts nebija apmierināta ar starptautiskās šķīrējtiesas lēmumu, un strīdi par robežas precīzu noteikšanu ilga vēl labu laiku, bet, ar nelielām izmaiņām, Talenta līnija ir palikusi Igaunijas-Latvijas robežas pamatā līdz šai dienai.

06.08–06.09.1920
Notika Baltijas valstu pārstāvju Rīgas (Bulduru) konference Hotell Bulduri suvituskohas (praegu Jūrmala linnaosa), Riia konverentsi toimumise koht. Foto: Rahvusarhiiv
Igaunijas delegāciju konferencē vadīja Kārlis Roberts Pusta, Latvijas – Zigfrīds Anna Meierovics. Tika parakstīts Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aizsardzības savienības līgums, konsulārā konvencija un apsolīja savstarpējus atvieglojumus tirdzniecībai.

Tā kā starp Poliju un Lietuvu 1920. gada oktobrī atkal izcēlās konflikts un Viļņu ieņēma Polijas spēki, savienības līgums netika ratificēts.

11.08.1920
Rīgā noslēdza miera līgumu starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju Foto: Riia rahulepingu allkirjadega leht
Ar to beidzās Latvijas Brīvības cīņas un Krievija atzina Latvijas neatkarību de jure.
1920. gada septembris
Igaunijas vēstniecībai iegādājās lielu akmens ēku Rīgā, Skolas ielā 13. Vēstniecība šajā ēkā atrodas vēl šodien Eesti saatkonna hoone Riias Skolas iela 13 vanasti. Foto: välisministeeriumi arhiiv

Igaunijas vēstniecības ēka Rīgā, Skolas ielā 13, mūsdienas. Foto: ERR

19.10.1920
Igaunija un Latvija noslēdza vienošanos par valsts robežas demarkāciju
26.01.1921
Antantes valstis (Francija, Lielbritānija, Itālija, Japāna, Beļģija) atzina Igaunijas un Latvijas neatkarību de jure Liitlaste ülemnõukogu Eesti Vabariigi de jure tunnustamise kiri. Foto: Rahvusarhiiv
28.02.1921
Igaunijas valdība atzina Latvijas Republiku de jure, līdzšinējo diplomātisko pārstāvi Aleksandru Hellatu ieceļot par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Latvijā Eesti valitsuse istungi otsus protokolliraamatus. Foto: Rahvusarhiiv

Aleksandrs Hellats, Igaunijas vēstnieks Latvijā 1921.-1922. un ārlietu ministrs 1922.-1923. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

02.03.1921
Latvijas valdība atzina Igaunijas Republiku de jure, ieceļot Jāni Stalbovu par pagaidu pilnvaroto lietvedi Tallinā Läti de jure tunnustust kinnitav noot Eestile. Foto: Rahvusarhiiv
Turklāt uzsvēra, ka Igaunija un Latvija savstarpējo atzīšanu de jure veic nevis ar atsevišķu aktu, bet ar oficiālu pārstāvju nozīmēšanu, jo “Latvija un Igaunija ir viena otru vienmēr atzinusi par suverēnām un neatkarīgām valstīm”.
1921. gada aprīlis
Par Latvijas pārstāvi Igaunijā nozīmēja Jāni Seski Jānis Seskis. Foto: Rahvusarhiiv
Jānis Seskis sākotnēji tika akreditēts kā ministrs-rezidents, savukārt 1922. gada augustā jau kā ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs. Kā ilgāku laiku Tallinā dienējis diplomāts Seskis spēja diezgan labi novērtēt Igaunijas apstākļus un aicināja uz abu valstu tuvošanos.
07.07.1921
Tallinā parakstīja slepenu Igaunijas-Latvijas aizsardzības līgumu un kā tā pielikumu vienošanos starp ģenerālštābiem
Igaunija un Latvija cerēja, ka vēlāk viņu militārajai savienībai pievienosies arī citas valstis. Dažādu iemeslu dēļ līgums beigās netika ratificēts.
22.09.1921
Igaunija, Latvija un Lietuva tika uzņemtas Tautu Savienībā Eesti delegatsioon Rahvaste Liidu II täiskogu koosolekul 09.–10.1921. Foto: Rahvusarhiiv
Igaunijas delegācijā ietilpa (fotogrāfijā no kreisās puses): Ado Anderkops, prof. Antss Pīps (priekšsēdētājs), Kārlis Roberts Pusta, Jāns Latiks un Augusts Šmits (Torma).

Pēc iestāšanās Tautu Savienībā sekoja diplomātiskā atzīšana no rindas Tautu Savienības dalībvalstu, kas to iepriekš nebija izdarījušas atsevišķi.
16.12.1921
Konsulārais līgums
Ārlietu ministri Antss Pīps un Zigfrīds Anna Meierovics parakstīja Igaunijas-Latvijas konsulāro līgumu, kurā noteica konsulu, sūtņu un citu pārstāvju tiesības starpvalstu attiecībās.
1922. g. janvāris
Par Igaunijas ārkārtējo vēstnieku un pilnvaroto ministru Rīgā kļuva Juliuss Seljamā Julius Seljamaa. Foto: välisministeeriumi arhiiv
Seljamā bija vēlākais Igaunijas ārlietu ministrs, 1933.-1936. gadā. Kā vieds darba vīrs Seljamā spēja mierīgā un solīdā veidā attīstīt Igaunijas-Latvijas attiecības un atrisināt dažu labu pārpratumu.

J. Seljamā nozīmēšana par vēstnieku. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

13.–17.03.1922
Somijas, Igaunijas, Latvijas un Polijas militārās sadarbības līgums, kas nestājās spēkā
Somijas, Igaunijas, Latvijas un Polijas ārlietu ministru konferencē Varšavā īpaši Latvija un Igaunija pieteica gan politiskas, gan militāras sadarbības līguma noslēgšanu starp četrām valstīm.

17. martā parakstīja politisku līgumu, kuru Igaunijas, Latvijas un Polijas parlamenti ratificēja, bet Somijas Eduskunta atteicās to darīt, tādēļ līgums spēkā nestājās. Līdz ar to Baltijas politikā beidzās vesels posms – lielākas Baltijas savienības ideja netika īstenota un turpmāk politiskai un ekonomiskai sadarbībai tuvojās ar savstarpējiem līgumiem.

27.05.1922
Latvijas vēstniecība Tallinā pārcēlās uz Suur-Tatari ielu Maja Suur-Tatari 32 Tallinnas. Selles paiknesid enne 1940. aastat Läti saatkonna töötajate korterid.
Latvijas vēstniecība līdz šim laikam Tallinā atradās Kiriku ielā 4, ēka piederēja Igaunijas lauksaimniecības ministrijai. Ministrija vēlējās ēku atgūt, tādēļ vēstniecība bija spiesta no tās izvākties. Tā kā Latvijas valdības finanšu iespējas bija ierobežotas, apsprieda pat Tallinas vēstniecības slēgšanu. Beigās tomēr izlēma iegādāties sev Tallinā pastāvīgu nekustamo īpašumu, tādēļ Latvijas vēstniecība pārcēlās uz adresi Suur-Tatari iela 32.
25.10–01.11.1923
Igaunijas-Latvijas konference Tallinā, noslēdza divpusēju militāras savienības līgumu Eesti-Läti konverents 01.11.1923. Vasakult kuues sõjaminister Jaan Soots ja kaheksas välisminister Friedrich Akel. Laua otsas istub mitmekordne välisminister Ants Piip. Paremal keskel Läti välisminister Zigfrīds Anna Meierovics. Allikas: https://bit.ly/3rR4aMD
Tallinā norisinājās Igaunijas-Latvijas konference, kurā kā būtiskākās tēmas dienaskārtībā bija politiskā un ekonomiskā sadarbība, atlikušo domstarpību risināšana, kā arī starpvalstu satiksmes vienkāršošana. Tā kā centieni pēc plašākas reģionālas politiskas vai militāras savienības noslēgšanas bija izgāzušies, nolēma virzīties uz Igaunijas-Latvijas savstarpējas savienības izveidi, kas bez kaimiņu līdzdalības nebija diez cik efektīva.

Kā Tallinas konferences svarīgāko rezultātu var minēt Igaunijas un Latvijas noslēgto militārās savienības līgumu, kas pusēm uzlika par pienākumu sniegt savstarpēju palīdzību neprovocēta militāra uzbrukuma gadījumā. Tāpat līgumā noteica abu valstu kopīgu diplomātisku un ārpolitisku virzienu, kurā solījās viena otru visādi atbalstīt. Pēdējo grūdienu līguma parakstīšanai deva Padomju Savienības emisāra Tallinas apmeklējums, kurā Baltijas valstīm izvirzīja nekonkrētas un nedrošību radošas politiskas prasības. Tajā pašā laikā Vācijā, Hamburgā notikuša komunistu puča dēļ Maskavas pārstāvji pieprasīja nepieciešamības gadījumā ļaut Sarkanajai armijai šķērsot Baltijas valstīs.

Vēl Tallinā parakstīja galīgo abu valstu savstarpējo robežlīgumu un muitas ūnijas priekšlīgumu. Igauņi bija pieprasījuši atzīt Roņu salu par Igaunijas Republikas daļu, kam latvieši konferencē beidzot piekrita. Puses atteicās no maksas prasījumiem par izdevumiem, kas 1919. gadā bija radušies saistībā ar Latvijas nacionālo vienību formēšanu Igaunijā un Igaunijas spēku militāro darbību Latvijas teritorijā.

22.11.1924
Sociālās palīdzības līgums
Tallinā parakstīja Igaunijas un Latvijas savstarpējās sociālās palīdzības līgumu, saskaņā ar kuru abas valdības apņēmās caur savām valsts un pašvaldību iestādēm sniegt palīdzību otras valsts pilsoņiem, kas atrodas tās teritorijā. Palīdzības izdevumi bija jāsedz tai valstij, no kuras bija persona.
17.01.1925
Igaunijas, Latvijas, Polijas un Somijas savstarpējā samierināšanas un šķīrējtiesu konvencija
Helsinkos tika noslēgta Igaunijas, Latvijas, Polijas un Somijas samierināšanas un šķīrējtiesu konvencija, kas paredzēja turpmāku strīdu jautājumu risināšanu ar diplomātiskiem paņēmieniem un šķīrējtiesām.
23.–26.02.1925
Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes valsts vizīte Igaunijā President Čakste saabumine Tallinna Balti jaama, kus teda ootas pidulik vastuvõtt. Foto: Indrek Ilometsa kogu
Šis bija ļoti svinīgs notikums, kura laikā visas dzelzceļa stacijas no Rīgas līdz Tallinai bija izrotātas ar Igaunijas un Latvijas karogiem. Vizītes laikā prezidents Čakste apmeklēja arī citas Igaunijas pilsētas, kuras arī bija svētku rotā.

 

1925. gadā norisinājušās valsts vizītes bija paredzētas abu valstu draudzīgo attiecību nostiprināšanai un padziļināšanai

Skaties arī šeit

 

09.–11.05.1925
Valsts vecākā Jiri Jāksona pretvizīte pēc Latvijas prezidenta uzaicinājuma Eesti riigivanem Jüri Jaaksoni visiit Riiga. Foto: Rahvusarhiiv
Šī bija vispirms jau pieklājības vizīte, kurā oficiālas sarunas neveda, tomēr valsts vecākā delegācijā bija arī Igaunijas ārlietu un kara ministriju vadītāji. Apsveikumi sākās Valgā un turpinājās citās pilsētās līdz Rīgai. Latvijas galvaspilsētās norisinājās pieņemšanas, parādes, koncerti un citas ceremonijas.

Igaunijas valsts vecākā Jiri Jāksona vizīte Rīgā. Foto: Igaunijas Nacionālais arhīvs

05.02.1927
Ārlietu ministri Frīdrihs Akels un Fēlikss Cielēns Rīgā parakstīja jauno Igaunijas un Latvijas muitas ūnijas līgumu Valga Eesti-Läti piiripunkt Suure-Sepa tänaval. Foto: Rahvusarhiiv
25.03.1928
Tallinā parakstīja Igaunijas un Latvijas pagaidu ekonomisko līgumu
Latvijas delegāciju vadīja Kārlis Ulmanis. Līgums abām pusēm nodrošināja vislielākās labvēlības principu muitu jomā.
1928. gada maijs
Amatā stājās Igaunijas ārkārtējais vēstnieks un pilnvarotais ministrs Latvijā Eduards Reinhold Virgo Eduard Virgo. Foto: välisministeeriumi arhiiv

Igaunijas Republikas gadadienas atzīmēšana Igaunijas vēstniecībā Rīgā, 24.02.1930. Vidū vēstnieks Eduards Virgo. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

17.08.1928
Latvijas un Igaunijas ārlietu ministri Antons Balodis un Hanss Rebane satikās Majoros Eesti ja Läti välisministri nõupidamine Majoris. Foto: https://bit.ly/2JIDaOo
Sanāksmes dienaskārtībā bija sadarbība Tautu Savienības devītajā pilnsapulcē, abu valstu viedoklis par Kellogg-Briand pakta jautājumu, kā arī Amerikas Savienoto valstu priekšlikums par samierināšanās un šķīrējtiesu līgumu noslēgšanu.
17.10.1929
Igaunijas un Latvijas ārlietu ministru Jāna Latika un Antona Baloža tikšanās Rīgā
Tiekoties atzina, ka abu valstu muitas ūnijas ideja ir nonākusi krīzē. Gadiem ilgušās sarunas par kopīgas ekonomiskās telpas radīšanu nebija devušas gaidītos rezultātus. Muitas ūnijas plāns apklusa un Igaunijas-Latvijas ekonomiskās attiecības turpināja organizēt uz 1928. gada ekonomikas jeb tirdzniecības līguma pamata, kas bija parasts vislielākās labvēlības principa līgums.

Igaunijas lielie rūpnieki atbalstīja muitas ūniju, bet mazie uzņēmēji un tirgotāji baidījās no Latvijas konkurences. Arī baidījās, ka Dienvidigaunija ekonomiski vairāk orientēsies uz Rīgu nekā Tallinu. Savukārt latvieši uzskatīja, ka muitas robežas likvidēšana būs izdevīgāka Igaunijai, nevis Latvijai.

1930
Latvijas vēstniecība Tallinā pārcēlās uz adresi Tõnismägi 10 Läti suursaatkonna hoone Tallinnas Tõnismägi 10.
Šajā ēkā Latvijas vēstniecība atrodas arī mūsdienās.
12.02.1930
Kā valsts vecākais Oto Strandmans tika pieskaitīts Latvijas iedzīvotājiem Otto Strandman riigivanemana. Foto: Peter Hääle erakogu
Atgriežoties no valsts vizītes Polijā, valsts vecākais Oto Strandmans Rīgā satikās ar Latvijas prezidentu Gustavu Zemgalu. Norisinājās kopīgas vakariņas. Tā kā Latvijā šajā dienā notika tautas skaitīšana, arī Strandmans un viņa pavadoņi tika pieskaitīti Latvijas iedzīvotājiem.
1930. gada marts
Amatā iecēla Latvijas ārkārtējo vēstnieku un pilnvaroto ministru Igaunijā Kārli Zariņu Kārlis Zariņš, Läti saadik Eestis 1930–1933 ja välisminister 1931–1933, hiljem saadik Suurbritannias. Foto: Rahvusarhiiv
1932
Gan Latvija, gan Igaunija noslēdza neuzbrukšanas līgumus ar Padomju Savienību, attiecīgi 1932. gada februārī un maijā
23.–24.06.1933
Latvijas prezidents Alberts Kviesis kārtējās valsts vizītes gaitā apmeklēja Igauniju un kā viesis piedalījās arī dziesmu svētkos Läti president Alberts Kviesis Balti jaamas. Foto: Rahvusarhiiv

Latvijas prezidents Alberts Kviesis Dziesmu svētkos. Foto: Igaunijas Nacionālais arhīvs

1933. gada jūlijs
Amatā iecēla Latvijas ārkārtējo vēstnieku un pilnvaroto ministru Tallinā Robertu Liepiņu Roberts Liepinši volikirjade üleandmine Eesti Vabariigi riigivanemale. Foto: Rahvusarhiiv
17.–19.11.1933
Atzīmējot Latvijas Republikas 15. gadadienu, norisinājās Igaunijas valsts vecākā Konstantīna Petsa valsts vizīte Konstantin Pätsi riigivisiit Lätti 1933. aastal. Foto: Rahvusarhiiv
Rīgā organizēja svinīgas vakariņas, notika vairāki izbraukumi, akts Latvijas Universitātē un militārā parāde.

Valsts vecākais Petss Latviju apmeklēja arī 1935. gada maijā, bet tad tikai caurbraucot, dodoties atvaļinājumā uz Poliju.

1933. gada novembris
Par Igaunijas ārkārtējo vēstnieku un pilnvaroto ministru Latvijā iecēla Karlu Menningu Karl Menning. Foto: välisministeeriumi arhiiv
12.09.1934
Tautu savienības kopsapulces laikā Ženēvā noslēdza Igaunijas, Latvijas un Lietuvas saprašanās un sadarbības līgumu
Šis t. s. Baltijas Savienības līgums paredzēja regulāras trīs valstu ārlietu ministru konferences, 1934.-1940. gadā šādas konferences norisinājās 11 reizes. Savienības ideja bija kopīgi interesējošu ārpolitikas jautājumu saskaņošana, kā arī Baltijas valstu ekonomiskās sadarbības veicināšana.
1935. gada septembris
Par Latvijas ārkārtējo vēstnieku un pilnvaroto ministru Igaunijā iecēla Edgaru Krieviņu Edgars Krieviņš ja Vilhelms Munters Tallinnas 1936. aastal. Foto: Rahvusarhiiv
1936. gada jūlijs
Par Latvijas ārlietu ministru kļuva Vilhelms Munters, kuram ir vācbaltiešu un igauņu saknes, un kuru uzskatīja par pārliecinātu Igaunijas-Latvijas sadarbības atbalstītāju Vilhelms Munters. Foto: Rahvusarhiiv
Munters pārvaldīja igauņu valodu un Brīvības cīņu laikā paguva pat dienēt Igaunijas karaspēkā. 1936. gada septembrī Munters tika ievēlēts Tautu Savienības Padomē, viņa kandidatūru atbalstīja arī Igaunija.

Avots: Ēro Medijainens “Vilhelms Munters”. Kleio 1989, Nr. 2, 105–106.

1937. gada novembris
Amatā iecēla Igaunijas ārkārtējo vēstnieku un pilnvaroto ministru Latvijā Hansu Rebani Läti president Kārlis Ulmanis (vasakul) ja Hans Rebane 1940. aastal. Foto: Rahvusarhiiv
1938. gada novembris
Amatā iecēla Latvijas ārkārtējo vēstnieku un pilnvaroto ministru Igaunijā Vili Šūmani Vilis Šūmanis. Foto: Läti välisministeerium
07.06.1939
Vācijas neuzbrukšanas līgumi ar Igauniju un Latviju Välisministrid Vilhelms Munters, Joachim von Ribbentrop ja Karl Selter mittekallaletungilepingute allakirjutamisel Berliinis. Foto: Rahvusarhiiv
Berlīnē noslēdza Vācijas neuzbrukšanas līgumus ar Igauniju un Latviju. Ar šādiem līgumiem Vācija centās nepieļaut, ka to ierobežotu rietumvalstis un Padomju Savienība, Baltijas valstis tajos redzēja papildus drošības nodrošinājumu. Realitātē šie līgumi Igaunijas un Latvijas likteni būtiski neietekmēja.
23.08.1939
Molotova-Ribentropa pakts Molotovi-Ribbentropi pakti kaart
Maskavā tika noslēgts neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un Padomju Savienību jeb Molotova-Ribentropa pakts, kas nogludināja ceļu Otrajam Pasaules karam Eiropā. Saskaņā ar pakta slepeno protokolu Igaunija un Latvija nonāca Padomju Savienības, ar kuru tās pēc dažām nedēļām tika piespiestas noslēgt savstarpējas palīdzības līgumus, ietekmes sfērā.
1939. g. oktobris
Padomju karaspēka ienākšana militārajās bāzēs Baltijas valstīs Punaarmee sõdurid ületamas Eesti piiri 1939. aastal. Foto: Rahvusarhiiv
Igaunijā, Latvijā un Lietuvā izveidotajās Padomju Savienības militārajās bāzēs tiks ievesti desmitiem tūkstošu Sarkanās armijas kareivju kopā ar aprīkojumu un tehniku.
17.06.1940
Padomju Savienība okupēja neatkarīgās Igaunijas un Latvijas republikas, iepriekš iesniedzot ultimātus ar militāra pārspēka draudiem
Rupji iejaucoties Igaunijas un Latvijas iekšējās lietās, kā arī pārkāpjot iepriekšējos starpvalstu līgumus, okupācijas spēki centās iestudēt “tautas revolūcijas” un organizēja viltotas vēlēšanas, lai sagatavotu Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai 1940. gada augustā.
1940. gada vasara
Ārvalstīs saglabājās dažas Igaunijas un Latvijas vēstniecības, kas darbu turpināja visu Padomju okupācijas laiku
Ārvalstīs palikušie diplomāti savstarpēji saskaņoja darbības, aizsargāja savu pilsoņu intereses, kā arī apliecināja Baltijas valstu tiesisko nepārtrauktību.
Amerikas Savienotajās valstīs turpināja strādāt Latvijas un Lietuvas vēstniecība Vašingtonā, kā arī Igaunijas ģenerālkonsulāts Ņujorkā.

Londonā Latvijas vēstnieka amatā līdz savai nāvei 1963. gadā bija Kārlis Zariņš, kurš iepriekš bija bijis arī vēstnieks Igaunijā. Par viņa dzīvi vari izlasīt vairāk šeit. Igaunijas vēstnieka Londonā amatā līdz 1971. gadam turpināja strādāt Augusts Torma.

Amerikas Savienotajās valstīs turpināja strādāt Latvijas vēstniecība un Igaunijas ģenerālkonsulāts. 1965. gadā par Igaunijas ģenerālkonsulu Ņujorkā kļuva Rīgā dzimušais Ernsts Jāksons, kurš bija stājies Igaunijas Ārlietu ministrijas dienestā jau 1919. gadā kā Rīgas vēstniecības jaunākais ierēdnis, 1991. gadā viņš kļuva par Igaunijas pirmo vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs un ANO.

Lasi vairāk, kā tika likvidēta Igaunijas ārlietu ministrija un valsts nepārtrauktību uzturēja Igaunijas diplomāti ārvalstīs.

13.02.1966
BATUN nodibināšana Ņujorkā Batuni 20. aastapäeva tähistamine USA-s. Foto: draugas.org
Kopīgi sadarbojoties Igaunijas, Latvijas un Lietuvas jaunākās paaudzes bēgļiem, tika izveidots baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām (BATUN), kas aukstā kara laikā sniedza būtisku ieguldījumu tajā, lai ANO apzinātos situāciju Baltijas valstīs un tur īstenotos cilvēktiesību pārkāpumus.
13.01.1983
Eiropas Parlamenta rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā
Kā atbildi uz 1979. gadā sastādīto 45 brīvības cīnītāju kopīgo memorandu par okupēto Igauniju, Latviju un Lietuvu, kas zināms arī kā Baltijas harta, Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā vērsa uzmanību uz Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju un aicināja Eiropas Kopienas ārlietu ministrus aktualizēt Baltijas valstu jautājumu ANO un Eiropas Drošības un Sadarbības padomē.
26.–29.07.1985
Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciens Baltijas jūrā Balti Vabadusristlus Läänemerel 29. juuli 1985. Foto: Läti Rahvusarhiiv
Grupa latviešu, lietuviešu un igauņu bēgļu kopienu jaunāko pārstāvju organizēja kuģa braucienu Baltijas jūrā, kura mērķis bija atgādināt pasaulei, ka Eiropas miers un stabilitāte, kā arī Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesību godāšana ir nešķiramas.

Iniciatīvu papildināja daudz publisku pasākumu Zviedrijā, Somijā un Dānijā, kuri guva daudz uzmanības starptautiskajos medijos, kā arī izsauca niknus Padomju Savienības pārstāvju protestus. Kopenhāgenā organizētajā Baltijas Tribunālā nosodīja Padomju okupāciju un tās noziegumus Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

1987–1991
Dziesmotā revolūcija jeb jaunā atmodā Eestimaa Rahvarinde organiseeritud suurüritus „Eestimaa Laul“ Tallinna lauluväljakul 11.09.1988. Foto: Rahvusarhiiv, Urmas Koemets
Igaunijā, Latvijā un Lietuvā radās iespaidīga, miermīlīga tautas kustība valstiskās neatkarības atjaunošanai, izmantojot politisko brīvību zināmu paplašināšanos Padomju Savienībā.

Igaunijā, Latvijā un Lietuvā radās iespaidīga, miermīlīga tautas kustība valstiskās neatkarības atjaunošanai, izmantojot politisko brīvību zināmu paplašināšanos Padomju Savienībā.

1987. gada 14. jūnijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa norisinājās pirmā lielā nacionālā demonstrācija, kurā tūkstošiem cilvēku nesa ziedus 1941. gada jūnija izsūtīšanas upuru piemiņai. 1988. gada pavasarī un vasarā atkal publiski iznesa Igaunijas un Latvijas nacionālos karogus un citu simboliku, kas Padomju laikā bija aizliegta. Tā kā toreiz tautas pulcēšanās laikā daudz dziedāja patriotiskas dziesmas, periods pirms neatkarības atjaunošanas gan Igaunijā, gan Latvijā tiek saukts par dziesmoto revolūciju vai jauno Atmodu. Baltijas valstu brīvības kustības cieši sadarbojās jau no paša sākuma.

1988
Tautas fronšu dibināšana 1988 Läti ja Eesti Rahvarinnete logod
1988. gadā Edgars Savisārs Igaunijas Televīzijas raidījumā izvirzīja ideju dibināt tautas fronti Mihaila Gorbačova jaunās politikas atbalstam, kam sekoja strauja atbalsta grupu veidošana visā Igaunijā. Šādas pašas tautas frontes drīzumā radās arī Latvijā un Lietuvā, oficiāli dibināšanas kongresi tika noturēti 1988. gada oktobrī. Tautas frontēm bija būtiska loma Igaunijas un Latvijas neatkarības atjaunošanā, tās arī bija pretsvars padomiski noskaņotajām interfrontēm.

 

 

16.11.1988
Igaunijas PSR suverenitātes deklarācija
Cenšoties iet kopsolī ar tautas gaidām un strauji mainīgajiem notikumiem, Igaunijas Augstākā Padome pieņēma tam laikam drosmīgu lēmumu un pieņēma deklarāciju par Igaunijas PSR suverenitāti, ar ko Igaunijas Augstākās Padomes lēmumus pasludināja par augstākstāvošiem Igaunijas teritorijā.
24.02.1989
Pilsoņu komitejas un Igaunijas Kongress Foto: Igaunijas Nacionālais arhīvs

Igaunijā tautas iniciatīvas kārtībā iesniedza uzsaukumu Igaunijaspilsoņu komiteju veidošanai un Igaunijas Republikas pilsoņu reģistrēšanai. Gadu vēlāk, 1990.  gada 24. februārī, vairāk nekā 557 tūkstoši Igaunijas pilsoņu piedalījās Igaunijas Kongresa vēlēšanās, kas izvirzīja mērķi atjaunot Igaunijas Republiku uz tiesiskās pēctecībaspamata.

Igaunijas Kongresam valstī neibija reālas varas, bet tas strādāja kā nacionāli domājošu igauņu pārstāvības kopums. Kongresa pastāvīgais orgāns bija Igaunijas Komiteja.

 

23.08.1989
Baltijas ceļš Balti kett. Foto: Rahvusarhiiv, Harald Lepikson
Norisinājas masveida demonstrācija, kas zināma ar nosaukumu “Baltijas ceļš”, kuras mērķis bija demonstrēt pasaules Baltijas valstu gribu pēc brīvības, kā arī pievērst uzmanību Molotova-Ribentropa pakta sekām tā 50. gadadienā.

Demonstrācijā piedalījās simtiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu. Cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas valstu galvaspilsētas 675,5 km garā ceļā Tallina-Rīga-Viļņa. Baltijas ceļam bija milzīga psiholoģiska ietekme gan starptautiski, gan arī Maskavā, jo visi saprata, ka aiz neatkarības centieniem ir liels Baltijas tautu vairākums.

24.12.1989
Padomju Savienības Tautas deputātu kongress nosodīja Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu
Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ievēlēto deputātu lielākā darba uzvara PSRS Tautas deputātu kongresā bija lēmums, ar kuru toreizējais Padomju Savienības augstākais valsts varas orgāns oficiāli atzina Molotova-Ribentropa pakta slepenā protokola esamību un ar to noformēto Austrumeiropas sadalīšanas darījumu atzina par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža.
30.03.1990
Neatkarības atjaunošanas pārejas periods Igaunijā
Igaunijas Augstākā Padome pieņēma lēmumu par Igaunijas valstisko statusu, kas izsludināja Igaunijas Republikas atjaunošanu (restitutio ad integrum) un pārejas periodu, kas beidzas ar konstitucionālu valsts varas iestāžu veidošanu.
04.05.1990
Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu Isamaalised lätlased 4. mail 1990 Riias meelt avaldamas. Allikas: https://www.latvia.eu/history/may-4-1990
Ar deklarāciju atjaunoja Latvijas 1922. gada pamatlikumu (Satversmi) un izsludināja pārejas periodu neatkarības atjaunošanai de facto.

Šo datumu latvieši uzskata par savu neatkarības atjaunošanas dienu. Sekoja vairāk nekā gadu ilgs pārejas periods, kas nenoritēja bez spriedzes. Baidījās no Padomju armijas militāras iejaukšanās un 1991. gada janvārī Rīgas centrā arī radās konfrontācija ar cilvēku upuriem, kad pēc Viļņas traģiskajiem notikumiem tauta sāka būvēt barikādes un milicijas speciālās vienības šāva uz demonstrantiem.

20.–21.08.1991
Igaunijas un Latvijas neatkarības atjaunošana Soomuk EKP Keskkomitee hoone ees 20.08.1991. Foto: Peeter Langovits
Pēc valsts apvērsuma mēģinājuma izgāšanās Maskavā Igaunijas un Latvijas augstākās padomes attiecīgi 20. un 21. augustā pasludināja neatkarību par atjaunotu, pārejas periodu par beigušos un pieteica diplomātisko attiecību atjaunošanu ar ārvalstīm. Kā pirmā Igaunijas un Latvijas neatkarību 22. augustā atzina Islande.

Igaunijas Komiteja un Augstākā Padome 1991. gada 20. augustā Igaunijā izveidoja Pamatlikuma Asambleju, kuras uzdevums bija valsts jaunā pamatlikuma izstrāde.
22.08.1991
Igaunijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels oficiāli atzina Latvijas Republikas atjaunošanu kā neatkarīgu valsti uz 1922. gada pamatlikuma pamata Deklarācija par attiecībām starp Igaunijas Republiku un Latvijas Republiku (igauņu un angļu valodā)

Igaunijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels oficiāli atzina Latvijas Republikas atjaunošanu kā neatkarīgu valsti uz 1922. gada pamatlikuma pamata, kā arī izteica gatavību atjaunot Igaunijas un Latvijas savstarpējās diplomātiskā attiecības.

23.08.1991
Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu atzīt Igauniju kā neatkarīgu un suverēnu valsti de jure, kā arī atjaunot Igaunijas un Latvijas diplomātiskās attiecības vēstnieku līmenī Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs
06.09.1991
Igaunijas un Latvijas ārlietu ministri apmainījās notām par vēstniecību atvēršanu Rīgā un Tallinā Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

17.09.1991
ANO Ģenerālasambleja uzņēma Igauniju, Latviju un Lietuvu Apvienoto Nāciju Organizācijā Liputseremoonia New Yorgis. Foto: välisministeeriumi arhiiv
03.01.1992
Par Latvijas vēstnieci Igaunijā iecēla Annu Žīguri, kura sākumā rezidēja Helsinkos Anna Žīgure Kadriorus volikirja üle andmas. Vasakul asevälisminister Rein Müllerson, paremal Ülemnõukogu esimees Arnold Rüütel. Foto: välisministeeriumi arhiiv

Fotogrāfijā augstāk pa labi no Annas Žīgures ir Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels, pa kreisi – ārlietu ministra vietnieks Reins Millersons.

Anna Žīgure Kadriorgā, nododot akreditācijas vēstuli. No kreisās puses: Anna Žīgure, Ārlietu ministrijas protokola vadītājs Kalle Ots, ārlietu ministra vietnieks Reins Millersons un Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

Pirms Annas Žīgures uz Igauniju bija nosūtīts Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Aldis Bērziņš, kurš savu akreditācijas vēstuli ārlietu ministra vietniekam Ennam Līmetsam nodeva 1991. gada 19. septembrī. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

15.06.1992
Par Igaunijas vēstnieci Latvijā iecēla Leili Utno Leili Utno. Foto: Rahvusarhiiv
Sākumā tikko nozīmētā vēstniece darbu uzsāka Latvijas Igauņu biedrības valdes telpās, kas atradās Rīgā, Pārdaugavā, Nometņu ielā 62. Sākās centieni atgūt Igaunijas vēstniecības pirmskara ēku.

Leili Utno akreditācijas vēstules Latvijas Ārlietu ministram un Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājam nodeva 29.06.1992.

Izmantotā literatūra

Arumäe, H ; Arumäe, T. 1999. Eesti ja Läti suhted 1920-1925 dokumentide kogumik. Rahvusarhiiv. Tallinn: Umara.

Eek-Pajuste, E. 2003. Teine Tulemine – Taasiseseisvunud Eesti välisesindused I. Tallinn: Printon.

Eesti välisteenistuse biograafiline leksikon 1918-1991. Välisministeeriumi väljaanne, Tallinn 2006.

Eestlased Lätis (koguteos), I-III. Tallinn 2007-2013.

Engīzers, E ; Kopõtin, I. 2013. Eesti ja Läti sõjalis-tehniline koostöö aastatel 1919–1940 pioneeriväeosade näitel.

Haak, K. 2018. Läti Vabariigi ja Eesti Vabariigi riigipeade vastastikkused visiidid 1925. ja 1933. aastal ja nende kajastamine ajalehtedes. Bakalaureusetöö. Tartu Ülikool, Ajaloo ja arheoloogia instituut Eesti ajaloo osakond.

Medijainen, E. Eesti välispoliitika Balti suund 1926-1934. Tartu 1991.

Pihlak, J. 2006. Karutapjad ja ristimehed Eesti – Läti suhted teenetemärkide näitel. Tartu Ülikool, Filosoofiateaduskond, Ajaloo osakond, Lähiajaloo õppetool.