Igaunijas Zemes padomes vecāko padome pasludināja neatkarīgu Igauniju republiku. Tika izveidota Pagaidu Valdība Konstantīna Petsa vadībā. Diemžēl Igaunijas teritoriju drīz okupēja Vācijas impērijas spēki, kuri neatzina ne Igaunijas neatkarību, ne Pagaidu valdību.

Glābšanas komitejas priekšsēdētājs un Igaunijas pagaidu valdības pirmais premjerministrs Konstantīns Petss. Foto: Igaunijas Nacionālais arhīvs

Rīgas pilsētas teātra telpās vēsturisko notikumu vēroja arī Igaunijas pagaidu valdības pārstāvji Johans Janss un Heinrihs Luhts. Dienu vēlāk amatā tika iecelta Latvijas pagaidu valdība, kuras ministru prezidents bija Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs – Zigfrīds Anna Meierovics. Pēdējais kā prasmīgs diplomāts spēja Londonā panākt, ka Lielbritānijas valdība atzīst Latvijas Tautas padomi de facto vēl pirms Latvijas Republikas pasludināšanas.

Igaunijas spēki ieguva iespēju atbrīvot no lieliniekiem un ieņemt Latvijas pierobežas teritoriju. Līdz Igaunijas-Latvijas valsts robežas noteikšanai Valgas pilsēta un septiņi pierobežas pagasti ar dažādas nacionalitātes iedzīvotājiem palika Igaunijas administrācijā. Vēlāk izrādījās, ka Latvijas valdība šo līgumu uzskatīja par spēkā neesošu, jo tas esot noslēgts bez nepieciešamajiem pilnvarojumiem.

Viņš bija dzimis igauņa un latvietes ģimenē netālu no Valgas, brīvi pārvaldīja latviešu valodu. Liepājā atklāja arī Igaunijas konsulātu.

Pulkvedis Jorģis Zemitāns, Ziemeļlatvijas brigādes komandieris

Sekoja igauņu strauja virzīšanās uz Rīgu, kur rietumu sabiedroto militārās misijas spiediena rezultātā tika noslēgts ieroču miers. Uzvara Cēsu kaujās iezīmēja vācbaltiešu valdošās pozīcijas galīgas beigas. Kārļa Ulmaņa valdība 8. jūlijā atgriezās Rīgā un spēra enerģiskus soļus, lai izveidotu Latvijas valsts aparātu un stiprinātu aizsardzības spējas.

Šis brīdis tiek uzskatīts par Igaunijas vēstniecības Rīgā un vienlaicīgi Igaunijas un Latvijas savstarpējo diplomātisko attiecību sākumu.

Tallmeisters bija Rīgas igauņu draudzes mācītājs un pārvaldīja latviešu valodu. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis jau 1918. gada beigās bija izteicis priekšlikumu nozīmēt Tallmeisteru par Igaunijas pārstāvi Rīgā.

Līgums uzlika Latvijai par pienākumu turēt fronti pret Sarkano armiju uz dienvidiem no Lubāna ezera, savukārt Latvijas austrumu robežas ziemeļu daļa vēl kādu laiku bija jāaizsargā Igaunijas spēkiem. Latvijas valdība apņēmās segt izdevumus, kuri bija Igaunijai radušies saistībā ar Latvijas nacionālo vienību veidošanu un Igaunijas spēku uzturēšanos Latvijas teritorijā, kā arī nepieļaut naidīgu karaspēka daļu formēšanu Latvijas zemē. Paredzēja jauktas komisijas veidošanu Igaunijas-Latvijas valsts robežas noteikšanai.

1919. gada 1. oktobrī uz vietas bija augsta līmeņa pārstāvji. Fotogrāfijā ir redzami, no kreisās puses: Igaunijas ārlietu ministra palīgs Antss Pīps, Igaunijas ārlietu ministrs Jāns Poska, Igaunijas ministru prezidents Oto Strandmans, Lietuvas pārstāvis Rīgā un Tallinā Jonass Šļūps, Lietuvas ministru prezidenta vietnieks Petrs Leons, Lietuvas Ārlietu ministrijas politikas nodaļas vadītājs  Dovs Zauņus, Somijas pārstāvis Tallinā Erki Reijonens, Somijas ārlietu ministrs Rudolfs Holsti, Somijas ministru prezidents Juho Vennola, (Latvijas pārstāvis Tallinā Jānis Ramans?), Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

Dažas reizes Baltijas valstīm pievienojās arī Somijas un Polijas delegācijas. Par kopīgu miera sarunu vešanu ar lieliniekiem tomēr neizdevās vienoties.

Igaunija šajā laikā jau bija ieinteresēta miera noslēgšanā ar Krieviju, bet Latvija par miera priekšnoteikumu uzskatīja joprojām Sarkanās armijas valdījumā esošās Latgales pievienošanu Latvijai.

Igaunijas bruņoto spēku virspavēlniecība kritiskajā brīdī sūtīja Latvijai palīgā divus bruņuvilcienus ar desanta daļām, latviešus atbalstīja arī Britu un Francijas karakuģi. Līdz novembrim Latvijas armija bija būtiski apkopojusi spēkus, niknās cīņās sakāva Bermonta-Avalova pulkus un piespieda tos pamest Latvijas zemi.

Kad Igaunijas militārie spēki izlēma peispiedu kārtā evakuēt no Valgas Latvijas iestādes, latvieši draudēja arī ar militāru pasākumu izmantošanu. Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics aicināja igauņus atrisināt situāciju diplomātijas ceļā.

Konferencē centās izveidot Baltijas valstu aizsardzības savienību un novērst separātisku miera līgumu noslēgšanu ar lieliniekiem. Igaunija tomēr izlēma decembrī uzsāktās Tartu miera sarunas novest līdz galam. Saistībā ar Lietuvas un Polijas konfliktu par Viļņu, Lietuva paziņoja, ka turpmāk nevar piedalīties sanāksmēs kopā ar Poliju.

Igaunijas delegāciju vadīja ministru prezidents Jāns Tenisons, Latvijas – ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.

Jāns Tenisons 1920. gadā. Tenisons bija Igaunijas ministru prezidents no 1919. gada novembra līdz 1920. gada oktobrim. Viņa valdības laikā ielika pamatus Igaunijas un Latvijas miera laiku divpusējām attiecībām. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

Zigfrīds Anna Meierovics (Latvijas ārlietu ministrs 1918.-1925. gadā) ir uzskatīts par tā laika izcilāko diplomātu Baltijas valstīs, kuram bija centrālā vieta arī Igaunijas un Latvijas attiecību veidošanā. Viņa vadībā norisinājās visas svarīgākās tikšanās un sarunas, kā arī tika noslēgti starpvalstu līgumi. Foto: Ārlietu ministri Zigfrīds Meierovics un Kārlis Roberts Pusta ap 1925. gadu. Foto: Igaunijas Nacionālais arhīvs

Neviena valsts nebija apmierināta ar starptautiskās šķīrējtiesas lēmumu, un strīdi par robežas precīzu noteikšanu ilga vēl labu laiku, bet, ar nelielām izmaiņām, Talenta līnija ir palikusi Igaunijas-Latvijas robežas pamatā līdz šai dienai.

Tā kā starp Poliju un Lietuvu 1920. gada oktobrī atkal izcēlās konflikts un Viļņu ieņēma Polijas spēki, savienības līgums netika ratificēts.

17. martā parakstīja politisku līgumu, kuru Igaunijas, Latvijas un Polijas parlamenti ratificēja, bet Somijas Eduskunta atteicās to darīt, tādēļ līgums spēkā nestājās. Līdz ar to Baltijas politikā beidzās vesels posms – lielākas Baltijas savienības ideja netika īstenota un turpmāk politiskai un ekonomiskai sadarbībai tuvojās ar savstarpējiem līgumiem.

Kā Tallinas konferences svarīgāko rezultātu var minēt Igaunijas un Latvijas noslēgto militārās savienības līgumu, kas pusēm uzlika par pienākumu sniegt savstarpēju palīdzību neprovocēta militāra uzbrukuma gadījumā. Tāpat līgumā noteica abu valstu kopīgu diplomātisku un ārpolitisku virzienu, kurā solījās viena otru visādi atbalstīt. Pēdējo grūdienu līguma parakstīšanai deva Padomju Savienības emisāra Tallinas apmeklējums, kurā Baltijas valstīm izvirzīja nekonkrētas un nedrošību radošas politiskas prasības. Tajā pašā laikā Vācijā, Hamburgā notikuša komunistu puča dēļ Maskavas pārstāvji pieprasīja nepieciešamības gadījumā ļaut Sarkanajai armijai šķērsot Baltijas valstīs.

Vēl Tallinā parakstīja galīgo abu valstu savstarpējo robežlīgumu un muitas ūnijas priekšlīgumu. Igauņi bija pieprasījuši atzīt Roņu salu par Igaunijas Republikas daļu, kam latvieši konferencē beidzot piekrita. Puses atteicās no maksas prasījumiem par izdevumiem, kas 1919. gadā bija radušies saistībā ar Latvijas nacionālo vienību formēšanu Igaunijā un Igaunijas spēku militāro darbību Latvijas teritorijā.

1925. gadā norisinājušās valsts vizītes bija paredzētas abu valstu draudzīgo attiecību nostiprināšanai un padziļināšanai

Skaties arī šeit

Igaunijas lielie rūpnieki atbalstīja muitas ūniju, bet mazie uzņēmēji un tirgotāji baidījās no Latvijas konkurences. Arī baidījās, ka Dienvidigaunija ekonomiski vairāk orientēsies uz Rīgu nekā Tallinu. Savukārt latvieši uzskatīja, ka muitas robežas likvidēšana būs izdevīgāka Igaunijai, nevis Latvijai.

Valsts vecākais Petss Latviju apmeklēja arī 1935. gada maijā, bet tad tikai caurbraucot, dodoties atvaļinājumā uz Poliju.

Avots: Ēro Medijainens “Vilhelms Munters”. Kleio 1989, Nr. 2, 105–106.

Londonā Latvijas vēstnieka amatā līdz savai nāvei 1963. gadā bija Kārlis Zariņš, kurš iepriekš bija bijis arī vēstnieks Igaunijā. Par viņa dzīvi vari izlasīt vairāk šeit. Igaunijas vēstnieka Londonā amatā līdz 1971. gadam turpināja strādāt Augusts Torma.

Amerikas Savienotajās valstīs turpināja strādāt Latvijas vēstniecība un Igaunijas ģenerālkonsulāts. 1965. gadā par Igaunijas ģenerālkonsulu Ņujorkā kļuva Rīgā dzimušais Ernsts Jāksons, kurš bija stājies Igaunijas Ārlietu ministrijas dienestā jau 1919. gadā kā Rīgas vēstniecības jaunākais ierēdnis, 1991. gadā viņš kļuva par Igaunijas pirmo vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs un ANO.

Lasi vairāk, kā tika likvidēta Igaunijas ārlietu ministrija un valsts nepārtrauktību uzturēja Igaunijas diplomāti ārvalstīs.

Iniciatīvu papildināja daudz publisku pasākumu Zviedrijā, Somijā un Dānijā, kuri guva daudz uzmanības starptautiskajos medijos, kā arī izsauca niknus Padomju Savienības pārstāvju protestus. Kopenhāgenā organizētajā Baltijas Tribunālā nosodīja Padomju okupāciju un tās noziegumus Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Igaunijā, Latvijā un Lietuvā radās iespaidīga, miermīlīga tautas kustība valstiskās neatkarības atjaunošanai, izmantojot politisko brīvību zināmu paplašināšanos Padomju Savienībā.

1987. gada 14. jūnijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa norisinājās pirmā lielā nacionālā demonstrācija, kurā tūkstošiem cilvēku nesa ziedus 1941. gada jūnija izsūtīšanas upuru piemiņai. 1988. gada pavasarī un vasarā atkal publiski iznesa Igaunijas un Latvijas nacionālos karogus un citu simboliku, kas Padomju laikā bija aizliegta. Tā kā toreiz tautas pulcēšanās laikā daudz dziedāja patriotiskas dziesmas, periods pirms neatkarības atjaunošanas gan Igaunijā, gan Latvijā tiek saukts par dziesmoto revolūciju vai jauno Atmodu. Baltijas valstu brīvības kustības cieši sadarbojās jau no paša sākuma.

Igaunijā tautas iniciatīvas kārtībā iesniedza uzsaukumu Igaunijaspilsoņu komiteju veidošanai un Igaunijas Republikas pilsoņu reģistrēšanai. Gadu vēlāk, 1990.  gada 24. februārī, vairāk nekā 557 tūkstoši Igaunijas pilsoņu piedalījās Igaunijas Kongresa vēlēšanās, kas izvirzīja mērķi atjaunot Igaunijas Republiku uz tiesiskās pēctecībaspamata.

Igaunijas Kongresam valstī neibija reālas varas, bet tas strādāja kā nacionāli domājošu igauņu pārstāvības kopums. Kongresa pastāvīgais orgāns bija Igaunijas Komiteja.

Demonstrācijā piedalījās simtiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu. Cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas valstu galvaspilsētas 675,5 km garā ceļā Tallina-Rīga-Viļņa. Baltijas ceļam bija milzīga psiholoģiska ietekme gan starptautiski, gan arī Maskavā, jo visi saprata, ka aiz neatkarības centieniem ir liels Baltijas tautu vairākums.

Šo datumu latvieši uzskata par savu neatkarības atjaunošanas dienu. Sekoja vairāk nekā gadu ilgs pārejas periods, kas nenoritēja bez spriedzes. Baidījās no Padomju armijas militāras iejaukšanās un 1991. gada janvārī Rīgas centrā arī radās konfrontācija ar cilvēku upuriem, kad pēc Viļņas traģiskajiem notikumiem tauta sāka būvēt barikādes un milicijas speciālās vienības šāva uz demonstrantiem.

Igaunijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels oficiāli atzina Latvijas Republikas atjaunošanu kā neatkarīgu valsti uz 1922. gada pamatlikuma pamata, kā arī izteica gatavību atjaunot Igaunijas un Latvijas savstarpējās diplomātiskā attiecības.

Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

Fotogrāfijā augstāk pa labi no Annas Žīgures ir Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels, pa kreisi – ārlietu ministra vietnieks Reins Millersons.

Anna Žīgure Kadriorgā, nododot akreditācijas vēstuli. No kreisās puses: Anna Žīgure, Ārlietu ministrijas protokola vadītājs Kalle Ots, ārlietu ministra vietnieks Reins Millersons un Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

Pirms Annas Žīgures uz Igauniju bija nosūtīts Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Aldis Bērziņš, kurš savu akreditācijas vēstuli ārlietu ministra vietniekam Ennam Līmetsam nodeva 1991. gada 19. septembrī. Foto: Igaunijas Ārlietu ministrijas arhīvs

Leili Utno akreditācijas vēstules Latvijas Ārlietu ministram un Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājam nodeva 29.06.1992.