Riga

Šodien, kad igauņi veido vienu no mazākajām mazākumtautībām Latvijas Republikā, ir interesanti ir pavērot Latvijas igauņus laiku lokos.

Pirmie igauņu pārstāvji Latvijas teritorijā bija leivi un lutsi, kuri veidoja mazliet atšķirtas t.s. igauņu valodas saliņas. Leivu, kuru, kā uzskata, ir bijis pāris tūkstošu, apdzīvotā vieta stiepās no tagadējā Veru (Võru) apriņķa dienvidu gala līdz Gulbenei un Alūksnei. Lutsu ciemi atradās ap Ludzu (no tā arī nosaukums: lutsi), tiek uzskatīts, ka viņu maksimālais skaits bija ap 4000. Tradicionāli igauņi ir dzīvojuši arī teritorijā uz dienvidiem no tagadējās Latvijas-Igaunijas robežas.

Lielākā igauņu kopiena Rīgā izveidojās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā. Uz Rīgu, kas tajā laikā bija viens no cariskās Krievijas lielākajiem rūpniecības centriem un Vidzemes guberņas, kurā ietilpa liela daļa no tagadējās Igaunijas teritorijas, administratīvais centrs, ieceļoja tekstilrūpniecības strādnieki un amatnieki, kā arī lieltirgotāji un rūpnieki. Papildus Rīgā ienāca igauņu jaunieši, kas atrada mācību iespējas Baltijas valstu vienīgajā tehniskajā augstskolā (piemēram, Kārels Ēnpalu, Marts Rauds, Jiri Jāksons) un Rīgas Garīgajā seminārā (starp ļoti daudziem igauņiem arī Konstantins Petss). Ja 1881.gadā Rīgā dzīvoja 1565 igauņu, tad 20.gs. sākumā viņu skaits, pēc dažādiem vērtējumiem, bija pieaudzis līdz 28 tūkstošiem.

Pirmā Pasaules kara laikā un pēc tā ļoti daudzi igauņi atgriezās savā dzimtenē. Pēc Latvijas pirmās, 1920.gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 8700 igauņu, no viņiem vairākums pierobežā, ap Valmieru (1600 igauņu), Valkas un Alūksnes apkārtnē (4100) un Rīgā (1600). Pārsimts igauņu lielas kopienas dzīvoja arī ostas pilsētās Liepājā un Ventspilī.

Trešā daļa igauņu ienāca Latvijā Padomju okupācijas laikā, kad, trūkstot valstu robežām, bija vieglāk kaimiņvalstī mācīties, strādāt, vai arī ieprecēties.