Manā vēstnieka laikā Latvijā bija 2007.-2008. g, globālā finanšu krīze, lielākā pēc 1930. gada lielās depresijas. Krīzes ietekme uz visu valstu, tostarp Latvijas funkcionēšanu bija liela un ar domino efektu iesniedzās visās sabiedrības sfērās. Latvijā tās ietekmē paātrinājās politiskā asins pārliešana un radās mērķtiecīgāka ekonomiskā politika. Varēja pamanīt, ka gan publiskajā, gan privātajā sektorā par paraugu slepšus ņēma Igaunijas stratēģijas. Par šo procesu, tā pieturas punktiem, zaudējumiem un ieguvumiem varētu uzrakstīt atsevišķu apjomīgu pētījumu.
Vārds, kas vislabāk apraksta toreizējās attiecības starp Igauniju un Latviju, ir “intensitāte”. Papildus starptautiskās finanšu krīzes fona ietekmei gan Latvijā, gan Igaunijā, gan atsevišķi, gan valstu attiecību kontekstā, spēcīga fona ietekme bija Eiropas Savienībai un NATO, jo bijām ļoti jauni locekļi organizācijās, iekļūšanai kurās bija veltīts daudz laika un enerģijas, tajās bija arī jāiemācās efektīvi strādāt.
Notikumu šajos četros gados bija tik daudz, ka ir praktiski neiespējami izvēlēties īsu brīdi. Bet viens izņēmums, kas raksturo šo intensīvo, notikumiem un informācijas piesātināto gaisotni un laiku, ir fakts, ka Rīga ir palikusi vienīgā vēstnieka vieta manā karjerā, kuras laikā uzrakstīju romānu, kas ir veltīts šai pilsētai, un, lai gan nav dokumentāls darbs, tomēr satur daudz Igaunijas diplomāta Latvijā reālās dzīves faktu un iespaidu. Izvēlējos dažus fragmentus no šī romāna (“Mainīgais”, igauniski “Muutlik”, rakstīts 2009., iznācis 2010.), caur kuriem papildus tā laika konkrētībai un gaisotnei būtu jāgūst kāda nojausma par diplomātijas pasaules kā tādas būtību, kuras galīga un simtprocentīga izsmeļoša nodošana skatītājiem ir neiespējama.
Romāns ir iznācis arī latviešu valodā, 2012. gadā, tulkoja Guntars Godiņš.
Jāks Jeerīts,
Igaunijas vēstnieks Latvijā 2006.-2010.
***
“Mainīgais”, 2012
29. janvāris
Aprakstīt to, ko daru, kad es daru DARBU ir bezcerīgi sarežģīti. Šodien darbojos ar Latvijas prezidenta valsts vizītes Igaunijā gatavošanu. Šis kroņa teikums patiesība neko neizsaka.
Es nezinu, kāda velna pēc Rīgā iesakņojies paradums oficiālajās pieņemšanas teikt garlaicīgas kroņa runas un spēlēt himnu! Nabaga Latvijas himna, esmu to bijis spiests klausīties dažādos izpildījumos, gan caur maza magnetofona plastmasas skaļrunīšiem, gan caur spēcīgu pastiprinātāju un lielām skandām kā tādu bliezienu, to ir atskaņojis stīgu kvartets, lēni kā bēru mūziku, un to šķībi dziedājis meiteņu ansamblis kā pieklājīgā trakonamā apmeklētāju dienā. Ir dzirdēta līdz pusei nodziedāta himna un pirms laika pabeigta himna. Visas sprakšķu variācijas un skaļruņu bojājumi ir dzirdēti.
Ne Helsinkos, ne Romā, ne Valletā, ne Nikosijā, ne Ņujorkā kaut ko tādu neesmu ne redzējis, ne dzirdējis. Kaut kāda veca padomiska paraža arvien vēl te nīkuļo, un pieņemšanas nav tādas, pie kādām gadu gaitā biju pieradis.
IR daļa vēstnieku ar vecās skolas pamatiem, protams, viņi arī nekrīt ceļos (vismaz ne jau vienmēr) dīvainās vietējās paražas priekšā, kuru es dēvēju par diplomātijas biešu lauka balandu. Brīnos, ka daudzi šejienes vēstnieki arī piekopj šo runu un himnas farsu. Viņi sabojā savu viesu garastāvokli! Parasti pirmajās desmit minūtēs notiek iesilšana, un patīkama runa čaloņa ceļas līdz griestiem. Bet tad tiek ieklepots mikrofonā, tiek pavēlēts iztaisnot muguru, aizvērt muti un klausīties, kas tiks sludināts no kanceles. Bet no šādām kancelēm lielākoties dzirdams viltus patoss, bezzobainas frāzes, nepārliecinoši uzticības zvēresti Tēvzemei un Brīvībai.
Un oma ir zudusi, pēc tam sarunai vairs nav spēka. Daži mēmi sāk stumt māgā, bet citi žigli un klusi lavās prom, ģīmi sataisot tā, it kā kārtojamas smagas lietas.
Pieņemšana kā tāda ir viens vecais diplomātijas pasaules uzvedums, vecais FORMĀTS, kā tagad saka, un tās lielākā burvība vienmēr bijusi tā, ka ar daudziem cilvēkiem tu īsā laikā vari apmainīties ar lielāku informācijas daudzumu nekā citreiz nedēļas laikā.
Vēstniekiem, kas rīko tās dīvainības, varbūt pašiem vakarā būs kauns, nojaušu to pēc viņu sejas.
Tikai pāri manam līķim, esmu teicis, mūsu pieņemšanās nespēlē himnu, nesaka arī formālas runas.
2. februāris
Devos pie Francijas vēstnieka uz pusdienām, bija vēl Vācijas, Zviedrijas un Lielbritānijas vēstnieki. Šķērdām Latvijas politiku kā profesionāli gaļas izcirtēji, kas nekad nejauc lopu iekšas kopā ar gaļās gabaliem.
Atgriezos vēstniecībā, rakstīju un lasīju e-vēstules, zvanīju, sasaucu ikpirmdienas vēstniecības sapulci, par laimi, īsu.
Zvanīja no Itālijas vēstniecības, ka vakarā La Scala kamerorķestra koncerts Latvijas Nacionālajā operā nenotiks. Es biju paņēmis biļeti! Lidmašīna sniega vētras dēļ nevar pacelties no lidlauka Milānā. Sniegs Milānā, cik liriski! Džuzepes Verdi melnais apmetnis plandās, sniegpārslas pielīp viņa cilindram, zirgi ar kūpošām mugurām krata galvas un sprauslā, ar zeltu izgreznotas karietes pietur teātra durvju priekšā.
Tuvumā uz ielas stūra kūp un dūmo panna ar kastaņiem, eju un paņemu pilnu tūtu ar ceptiem kastaņiem. Es esmu miris, man ir labi, esmu vecajā Itālijā, ēdu kastaņus, lai tās lidmašīnās lido vai nelido!
20. marts
Igaunijas Ārlietu ministrijas kanclers apciemoja Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāru. Kroņa valodā to dēvē par darba vizīti.
Ko dara vēstniecības? Ko dara diplomāti? Ko darām mēs? Katru dienu to var jautāt sev, un atbilde ne vienmēr ir tā pati. Bet katrā ziņā mēs RAŽOJAM ATTIECĪBAS.
Oficiālajā līmenī ar latviešiem mums cilvēku ķīmija gandrīz vienmēr saskan, mūsu sapratne par politiku, attiecībām un stilu ir līdzīga. Mūsu viļņu garumi tuvi. Ir tautas, ar kurām igauņiem briesmīgi sarežģīti veidot attiecības, lai gan uz skatuves, publikas priekšā, patosa dunoņā abas aizsargājam tādas parādības kā demokrātija, cilvēka tiesības un vārda brīvība.
Manā laikā (sic!) vizītes Rīgā ir organizētas ļoti daudz, sākot ar prezidentu un beidzot ar prezidentu, – viņš mums ir biežs viesis. Pa vidu vēl ierēdņu, ministru, parlamentāro sekretāru, atsevišķu braucēju un lielas delegācijas, dzejnieku un bankas analītiķu, etnogrāfu un arhitektu vizītes. Kādas tik gribi.
Ja vizītes izdodas, tad ir sajūta, ka visa dzīve ir vienkārša un ka pasaulē viss notiek pats no sevis. Bet aizkulisēs katru dienu tiek veikts tāds darbs, ko bļaustīgie neta komentētāji pat sapnī nenojauš. Cilvēku attiecības nav sausiņu paka, kas atvilktnē var gaidīt gadiem, kad vajag, izņemam laukā, maķenīt ķiršu ievārījuma pāri un tieši mutē. Starpvalstu attiecības ir divdesmit procentu stājas un principu, ko var salīdzināt ar dokumentiem, bet astoņdesmit procentu vienkārši ir cilvēku attiecības. Starpvalstu cilvēku attiecībām nedrīkst ļaut ne atdzist, ne arī pārkarst. Ar temperatūras mērīšanu un ar tās uzturēšanu atbilstošā līmenī nodarbojas diplomāti. VISMAZ divdesmit četras stundas diennaktī un 365 dienas gadā.
Ak, tagad es varētu aizslīdēt uz saldo un parasti esošo steigu, jo prātā ir pārāk daudz piemēru, kad diplomātos neieklausījās un kas viss tik nav tad noticis. Rauši, pīrāgi un spaiņi. Slepkavības, katastrofas un kari. Piemēri no tālu zemju un sen aizgājušo laiku vēstures, bet ir arī piemēri no mūsu minivalsts beidzamajiem divdesmit gadiem. Par XX gadsimta pirmo pusi vispār negribu domāt, tā ir pārpilna ar nedzirdīgām ausīm veltītām tirādēm.
Iesnas sāk pāriet. Laiks ir auksts.
Ēdiens? Jā, es šodien esmu ēdis. Kaut ko noteikti. Punkts. Neiespējami runāt par to, kas neienāk prātā.
27. marts
Piektdiena. Nedēļas sākumā uz divām dienām Rīgā bija ārlietu ministrs Paets. ASV-Adrijas-Baltijas sadarbība. Eiropas Savienības un NATO valstis (NB! Mēs!) jaunajiem kandidātiem māca, kā mutē jāiebāž politiskās karotes un dakšiņas.
Nedēļas laikā bija vēl dažas darba pusdienas, vienas Ziemeļu un Baltijas valstu vēstnieku tradicionālās, šoreiz tikāmies ar jauno finanšu ministru Eināru Repši un klausījāmies, no kurienes pūš jaunais vējš. Vai patiesi jaunā valdība kaut ko var pasākt ar Latvijas korupciju?
Vēl bija Eiropas Savienības vēstnieku pusdienas ar parlamenta Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Vairu Paegli. Gan Repše, gan Paegle ir spilgti tipi, būtu noderējuši Tenesijam Viljamsam. Bez tam Repše stāstīja par sava personiskā helikoptera taisīšanu un lidošanas eksāmeniem. Paegles kundze netaupīja vārdus, kad aprakstīja prezidenta un parlamenta atšķirīgās izpratnes par politiku un Latvijas Satversmi.
Es skatos no malas un redzu, ka šajā bruņinieku turnīrā abām pusēm ir spēcīgi argumenti savu tiesību aizstāvībai. Vai latviešiem vajadzētu savu 86 gadus veco Satversmi mainīt pret jaunu?!
Par šādām tikšanām pēc mūsu dzīves spēļu noteikumiem man tūlīt vajadzētu rakstīt memorandu uz galveno māju, bet šoreiz to nemāku. Sabiedriskajā ziņā abas tikšanās bija ļoti labi iestudētas, droši vien jauno vai tālāko valstu vēstniekiem grib kaut ko likt aiz auss. Es arvien biežāk jūtu, ka ZINU visu, kas tiek runāts, zinu politiskās spēka līnijas, Latvijas problēmas un iespējamo tuvāki attīstību zinu no galvas, esmu par to memorandos jau vairākas reizes rakstījis, un visa mūsu galvenā māja arī to zina tikpat labi no galvas.
Bet šodien, piektdienas vakarā, atkal cauri Rīgas lidostai noputeņoja prezidents Ilvess kopā ar saviem pavadoņiem. Lietuvā, Šauļos prezidentu līmenī tika atzīmēti pieci
gadi, kopš Baltijas valstis ir NATO. Viņi atdrāzās ar mašīnām no Šauļiem uz Rīgas lidostu, lai no šejienes lidotu uz Tallinu. Brīžiem esot braukuši
ar simt astoņdesmit kilometriem stundā. Lai pagūtu.
Par laimi ceļš bija sauss, nebija slidens.
17. maijs
Vairākas dienas nevarēju rakstīt šo grāmatu, jo bija jāpabeidz garš raksts par Latviju, 30 000 zīmju jeb pieci vai seši parasta garuma avīžraksti.
Ar beigām, protams ir visvieglāk, kad tās TUVOJAS un tu tās samani pie apvāršņa . Viegli ir arī ar sākumu, kad pa galvu, pa kaklu esi ieniris izpētes materiālā, tā tvaiki ir tavu galvu durnu padarījuši un prātus pakļāvuši, ar to esi savienojies, zemapziņa līdztekus apziņai jau nodarbojas ar visu, kas tevi varētu saistīt ar tevi pakļāvušo materiālu.
Bet noslogojošas ir arī beigas.
Es rakstīju garu grēksūdzi par Latviju. Piņķerīgas atrašanās vietas valstī strādājoša diplomāta tipiskā piņķerēšanās. Amats pieprasa turēt ciet kritisko mutes daļu, ir jāievieš pašcenzūra. Bet dažreiz diplomāts REDZ pārāk labi, jo viņam šajā zemē nav personisku biznesa interešu, spainī iekāpušu ģindeņu skapī, kā arī simtiem tā saucamo draudzības saišu, kas aizmiglotu skatienu. Visu zemju vietējie varas tantuki un varas onkas no diplomātiem vienmēr saņemtu labu padomu, ja vien mācētu pajautāt. Ja viņi tiktu vaļā no sava egoisma, kompleksiem, aizspriedumiem un bailēm. Četras nolādētas bumbas uz mūžu piesietas pie ikviena cilvēka kājām. Tas, kurš tiek vaļā no dažām bumbām, ir kā uz augšu traucošs fenikss. Bet tam, kurš atbrīvojas no visām četrām bumbām, tam nekas nav neiespējams. Ne padoma prasīšana, ne došana. Esi politiķis vai vienalga kas.
Esi kas esi, kā saka dzejnieks.
Protams, rakstīšanas laikā turpinājās arī tas, ko mēs saucam par amata pienākumu. Pieņemšanas, izstāžu atklāšanas, brīfingi, grāmatu atvēršanas, atvadu pusdienas, ārlietu ministra pārbraucieni caur Rīgas lidostu, e-vēstuļu lasīšanas, e-vēstuļu rakstīšanas, memorandu lasīšanas, memorandu rakstīšanas. Sekošana māju ziņām līdz šīs nedēļas beigām, kad ar klusu švīkstoņu, it kā uz pavasarīga lauka no dienvidiem būtu nolaidies meža pīļu bars, pienāca Igaunijas valdības krīze.
Visneparastākā rīcība, kurā piedalījos, bija septiņu vēstnieku vēstules rakstīšana Latvijas prezidentam. Tas pašlaik, maija mēnesī vēl ir noslēpums, atklātībai slēpta darbība. Prezidents Valdis Zatlers nav vēl paguvis reaģēt, jo tieši pašlaik viņš braukā pa ASV.
Valstis, kuru vēstnieki rakstīja kopīgo vēstuli Latvijas prezidentam, bija Polija, Ukraina, Lietuva, Baltkrievija, Izraēla, Uzbekija, Igaunija. Dīvaina kombinācija. Mums visiem Latvijā ir dzimtās valodas skolas, un mums visiem ir apnikusi Latvijas ierēdņu liekulība. Visiem mums jau gadiem ir līdzīga pieredze. Ministri SOLA, bet ministriju un Rīgas pilsētas pašvaldības ierēdņi izturas tā, it kā nekad nekas nebūtu solīts. Pašlaik, kad pasaules ekonomika brāžas lejā no kalna kā tāds trakais ar salauztām slēpēm, bet Latvijas ekonomika jau krīt brīvajā kritienā kā no virves norāvies alpīnists, daži ierēdņi vēsā prātā sāk nomirdināt nacionālās skolas. Tumša lieta zem viltus patriotisma izkārtnes.
Gadu gadiem apnicīgās diplomātiskās melšanas un lietu novilcināšanas dēļ uzrakstījām vēstuli. Teksta saskaņošana un pārrakstīšana notika zibens ātrumā. Viss bija jau nobriedis.
Bet uz grāmatas iznākšanas laiku vēstules sāga jau būs ieguvusi turpinājumu, par ko es šodien neko nezinu.
20. novembris
Eiropas Savienība dabūja prezidentu un ārlietu ministru. Tagad VIŅI sāks VIŅUS zāģēt. Neviens nekad nav mierā, kad runa ir par politiku. Es arī, jau no rīta esmu gatavs zobus trīt. Un tad pēkšņi saprotu, ka es par tiem cilvēkiem neko daudz nezinu. Mēs skatīsimies! Tad jau redzēs! Lai darbojas!
s esmu mēms un nepievienošos gudro kategorijai.
Vakar vakarā Zviedrijas vēstnieka rezidencē par godu Polijas vēstnieka kadences beigām notika vakariņas. Draudzīgas un neformālas, kā jau šādā gadījumā parasti. Turcijas vēstnieks, pieredzējis vīrs, kas arī drīz dosies projām uz mājām pensijā, teica man, cik komplicēta ir aiziešana no šejienes un lietu nodošana nākamajam. Tajās vēstniecībās, kas ir iestrādājušās, kas ir strādājušas kādus divdesmit trīsdesmit gadus, tas ir vienkāršāk. Bet te, kur vēstniecība ir bijusi tikai knapi gadu…
Un es, neko nesakot, domāju par savu un visu tā saucamā pirmā viļņa Igaunijas vēstnieku dzīvi. Mums vajadzēja (un kaut kādā mērā arī līdz šim) sākt, sākt, sākt. No baltas lapas. Vai no nepabeigtas nodaļas. Iztēlojieties, ka Dostojevskis divas romāna nodaļas ir uzrakstījis un Kafkam jāuzraksta nākamās divas cerībā pabeigt! Bet romāns vienmēr paliek pusē, dzīve pieprasa, lai nāk Selindžers un uzraksta līdz galam.
Neviens, kas nav ar kapli starptautiskajā laukā kaplējis nezāles, projām no mājām, turklāt ar nelielu naudu, nespēj iztēloties par ko es runāju.
Bet es negaužos.
