Rīgā ierados no Prāgas,
kur pagāja mans iepriekšējais komandējums. Izmaiņas darba vidē bija lielas, bet ne pārsteidzošas. Latviju biju apmeklējis jau iepriekš vairākkārt, ar Latvijas diplomātiem un ierēdņiem bija nācies risināt dažādus jautājumus. Tagad biju šeit jaunā kvalitātē. Darbs kā vēstniekam tuvā kaimiņvalstī ir spriedzes pilns, bet vienlaikus patīkams izaicinājums. Igaunijas un Latvijas tuvums, kā arī ciešās savstarpējās saites daudzās dzīves jomās nesa daudz dažādu kontaktu. Politiķi, ierēdņi, diplomāti, rakstnieki, mākslinieki, mūziķi, aktieri, zinātnieki un daudzi citi, ar kuriem kopā, ar kuru palīdzību, vai palīdzot kuriem tika uzturētas un attīstītas divu kaimiņvalstu savstarpējās attiecības. Bija daudz reaktīvās darbības, tādēļ mazāk atlika laika proaktīviem pasākumiem. Vēstnieka darbā ir vairāk rutīnas, nekā parasti domā. Pirms komandējuma sākuma biju izvirzījis sev rindu mērķu, kurus vēlējos sasniegt kadences gaitā, un, kā jau mēdz notikt, visu ieplānoto sasniegt neizdevās. Taču, pateicoties labiem kolēģiem vēstniecībā, guvu jaunas idejas, kuras tika īstenotas. Dažas lietas dzīve piespēlēja pati. Es savu darbu neuzsāku tukšā vietā. Vairāki temati un darbi turpināja iepriekšējo vēstnieku uzsākto. Var minēt atbalstu Rīgas Igauņu skolai Igaunijas un Latvijas varas koridoros, ikgadējo Dzimtās valodas dienas atzīmēšanu ar dažādiem pasākumiem, Igaunijas uzņēmēju kopienas apvienošanu un viņu raižu risināšanu kā Igaunijas Tirdzniecības kameras Latvijā goda priekšsēdētājam utt. Akreditācijas rakstu prezidentam Valdim Zatlera kungam iesniedzu 2010. gada 10. septembrī, tam sekoja četri gadi, kurus piepildīja tikšanās, uzstāšanās, sapulces, analīzes, runu un ziņojumu rakstīšana utt. Zemāk dažas atmiņas par notikumiem un tēmām, kas pirmās nāca prātā.
Nordic Lender Group
2010. gadā Latvija vēl smagi cieta no finanšu krīzes, kas bija sākusies 2007. g. rudenī. Latvijas krīze, salīdzinājumā ar Igauniju, bija būtiski smagāka valsts lielākās, Parex bankas, kraha dēļ. Lai gan SVF bija uzsācis savu palīdzības programmu Latvijā, un Latvijas valdība ar darbīgo ministru prezidentu Valdi Dombrovski priekšgalā bija spērusi kardinālus soļus, lai izkļūtu no krīzes, Ziemeļvalstis kopā ar Igauniju izlēma sniegt Latvijai palīdzību ar papildu kredītu. No Igaunijas valdības saņēmu pilnvarojumu kopā ar Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas un Somijas pārstāvjiem, kā arī ar Latvijas Finanšu ministru parakstīt memorandu, ar kuru Igaunijas Republika nodrošināja Latvijai kredītu 1 miljarda kronu apmērā. Zviedrijas vēstniecībā notikušajā parakstīšanas ceremonijā mani pārņēma divējādas emocijas. No vienas puses, bija labi sniegt kaimiņam palīdzīgu roku, no otras – vēl pirms desmit gadiem Igaunijas dalība Nordic Lender Grupā būtu šķitusi fantāzija. Bija lepnums būt vienā rindā ar veiksmīgiem rietumu kaimiņiem. Notikušais arī norādīja uz tā brīža ekonomiskās situācijas atšķirībām Igaunijā un Latvijā. Taču ir jāuzslavē latviešu pūliņi, attīstot valsts ekonomiku. No krīzes iznāca veiksmīgi, un no Igaunijas nodrošinātā kredīta netika iztērēta neviena krona. Nākamajos gados Latvija izpildīja visus paredzētos kritērijus un 2014. gadā pievienojās eirozonai. Sagatavojoties pārejai uz eiro, citu vidū skatījās arī uz Igaunijas piemēru, un mūsu vēstniecībai bija sava loma kā informācijas starpniekam un mērķētu pasākumu organizētājam. Par igauņu pieredzi, ieviešot eiro, dzīva interese bija politiķiem, ierēdņiem, žurnālistiem un arī citiem Latvijas iedzīvotājiem. Tipisks jautājums bija: vai kopā ar eiro nāk cenu celšanās.
Igauņu-latviešu vārdnīca
Igauņu-latviešu un arī latviešu-igauņu vārdnīcas rašanās stāsts bija sarežģīts un dažbrīd pretrunīgs. Plāni par vārdnīcas sastādīšanu tika kalti jau vairākus gadus, bet šo darbu neļāva uzsākt nepieciešamā finansējuma trūkums. Iniciatīva nāca no Latvijas puses, to uzturēja lieliski estofili ar Valtu Ernštreitu priekšgalā. Plāns bija sastādīt vārdnīcu ar 40 000 šķirkļiem, publicējot to gan kā grāmatu, gan kā e-versiju. Beigās finansēšanas iespēja tika atrasta ES pārrobežu sadarbības programmas ietvaros. Latvijas pusē vadošā organizācija bija Latviešu valodas aģentūra ar Jāni Valdmani priekšgalā, Latvijas estofili atkal bija gatavi strādāt, bet lieta iestrēga. Sadarbība ar Igauņu valodas institūtu nevedās, tāpat kā finansējums. Daži šķēršļi bija birokrātiski, vietām nesaskanēja cilvēciskā ķīmija, traucēja arī veci strīdi. Latvijas komanda vērsās pēc palīdzības pie manis kā pie Igaunijas vēstnieka. Spriedzi palielināja darbu veikšanas termiņi un striktie finansēšanas kritēriji. Sanāksmes ar Latviešu valodas aģentūras un Igauņu valodas institūta vadītājiem, vairāki braucieni uz Tartu esošo Igaunijas Izglītības un zinātnes ministriju, vēršanās pie pārrobežu sadarbības finanses pārvaldošās Iekšlietu ministrijas un beigās arī pie ministru prezidenta Andrusa Ansipa palīdzēja šķēršļus novērst. Manas darba tikšanās ar Valtu Ernštreitu un citiem kļuva ļoti biežas. Darbam ar šo jautājumu mani iedvesmoja ne tikai izpratne, ka šī vārdnīca ir ļoti nepieciešama, bet arī Latvijas estofilu misijas sajūta un ziedošanās darbam. Biju ļoti apmierināts, kad vārdnīcas 2015. gada beigās tika pabeigtas. Diplomāta darbā reti gadās, kad rodas kaut kas ar roku aizskarams un vērtīgs, un tu esi bijis līdzdalīgs tā rašanās stāstā.
“Vēstnieka kungs, arī tiesas kļūdās”
Šādu atbildi uz manu jautājumu sniedza Rīgas Brīvostas pārvaldnieks, tiekoties ostas vadībai un ES valstu vēstniekiem. Mans jautājums bija par velkoņu uzņēmuma ar Igaunijas kapitālu PKL Flote iespējām turpināt savu darbību Rīgas ostā pēc uzvaras tiesā visās tiesas instancēs. Tiesas sāgas pamats bija ostas vadītāju īstenotā PKL Flotes izstumšana no ostas, turklāt izmantoja ne tos godīgākos paņēmienus. Ostas vadītāja atbilde šokēja klātesošos vēstniekus, bet vienlaikus raksturoja arī izaicinājumus, ar kuriem saskārās Latvijā strādājošie igauņu uzņēmēji. Minētais piemērs, protams, ir ārkārtējs.
Latvija kā tuvs mūsu kaimiņš bija un ir dabisks tirgus un investīciju vieta ātri augošajai Igaunijas uzņēmējdarbībai. Šī gadsimta pirmajā gadu desmitā bija notikusi Igaunijas uzņēmēju masīva invāzija Latvijas ekonomikā. Rezultātā Igaunija uz kādu laiku kļuva par lielāko tiešo investīciju veicēju Latvijā, apsteidzot Zviedriju, Vāciju, Krieviju utt. Laikā, kad biju vēstnieks, Igaunija šajā sarakstā ieņēma trešo pozīciju, kas iezīmēja liela igauņu uzņēmēju skaita darbību visos ekonomikas sektoros. Igaunijas uzņēmēju jumta organizācija bija Igaunijas Tirdzniecības kamera Latvijā, kuru enerģiski vadīja Hele Lehmusa. Kā vēstnieks biju tās ex officio goda priekšsēdētājs. Šī loma man sniedza iespēju aktīvi komunicēt ar mūsu uzņēmējiem, kas savukārt deva detalizētu un vērtīgu informāciju par Latvijas ekonomisko situāciju, biznesa klimatu, tiesisko situāciju un daudz ko citu, ko es varēju izmantot savā darbā. Šādu informāciju bija neiespējami iegūt citos avotos. Tā deva arī iespēju apzināt igauņu uzņēmēju problēmas, piemēram, pārmērīgas birokrātijas pazīmes, negodīgu konkurenci utt., kas bija biežas un kuras parastā veidā neizdevās atrisināt. Tā tapa arī tirdzniecības kameras vēstule, kuru Igaunijas ministru prezidents kārtējās vizītes laikā nodeva savam Latvijas kolēģim. Tajā bija uzskaitītas tās problēmas, kuru risināšanu sagaidīja no Latvijas varas. Igaunijas uzņēmējus arī piesaistīju savām reģionālajām vizītēm uz Liepāju, Ventspili, Valmieru un citur, lai veicinātu viņu attiecības ar vietējo varu. Tirdzniecības kameras locekļu vidū atradu arī goda konsula Daugavpilī kandidātu, konsulāts tika atvērts 2013. gadā.
