Tomass Luks atceras savu Igaunijas vēstnieka laiku Latvijā 2002.-2006. gadā

Sākums. Akreditācijas raksta pasniegšana Latvijas Republikas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai norisinājās 27. augustā. Tā kā pirms kadences mācījos latviešu valodu, izlēmu uzrunu teikt latviešu valodā. Šķita, ka Latvijas kolēģi visu saprata, tādēļ prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izvēlējās arī savu runu teikt latviešu valodā. Aiz uztraukuma, bet drīzāk trūcīgo valodas zināšanu dēļ, lielāko daļu prezidentes teiktā es nesapratu. Dažos brīžos pamāju, līdz ar to Latvijas kolēģiem, kas piedalījās ceremonijā, varēja rasties iespaids, ka es sapratu prezidentes vēstīto. Sekojošā saruna ar prezidenti zem četrām acīm norisinājās jau anngļu valodā, bet ar prezidentes uzrunu bija jāiepazīstas vēstniecībā. Toreizējās emocijas un atmiņas nav aizmirsušās, tāpat kā cieņa pret prezidenti Freibergu, ar kuru nākamajos gados tikos vairākkārt.

“Tava, mana un mūsu Rīga.” Igauņu un latviešu attiecības kā kaimiņiem ir mūžīgas, daudzveidīgas un daudzšķaitņainas. Enciklopēdiskas zināšanas par Igaunijas-Latvijas attiecībām bija Rīgā dzīvojošajam Tenu Karmam, Lennarta Meri laikabiedram un draugam, un  viņa meitai Rūtai. Arī Rīgas igauņu kopienas senākajai paaudzei, mūsu pēdējā gadsimta attiecību dzīvajai lieciniecei. Viena no šādām leģendām un atmiņas nesējiem bija Elmārs Johansona kungs. Kādā sarunā viņš minēja, ka ir saticies ar visiem Igaunijas Republikas konsuliem kopš 1920. gada. Šī replika ap 2003./2004. gadu izraisīja iniciatīvas grupas veidošanos grāmatas par Rīgas igauņiem sastādīšanai, kas apvienotu sākotnējo materiālu un cilvēku savāktos stāstus. Sākotnējā doma – aprakstīt Rīgas igauņu dzīvesstāstus tikai  līdz 1940. gadam – sabruka, jo savāktais materiāls ļāva ieskatīties arī pēckara periodā. Tā uz Igaunijas Republikas 90. gadadienu iznāca grāmata “Tava, mana un mūsu Rīga”, kuru sastādīja  Livia Vītola un Karls Kello. Grāmats ievads vēsta, ka “Šī grāmata nav ne sākums, ne beigas: igauņi Rīgā bija, ir un būs”. Igaunijas un Latvijas attiecības ļauj arī turpmāk atklāt jaunas mūsu attiecību nodaļas.

 Ceļojums uz Roņu salu ir atsevišķas esejas vērts, šeit vien neliela atmiņu drumsla. Braucienam uz Roņu salu bija jāpārvar loģistikas problēma: kā nokļūt uz salu? Pēc visu iespēju izvērtēšanas palika viena izvēle – braukt uz Roņu salu ar kuģi. Tā kā šāda kuģu reisa nebija, vērsos pie toreizējā Latvijas bruņoto spēku vadītāja ar lūgumu pēc kuģa. Paredzēju sarežģītas sarunas, bet admirālis man par priecīgu pārsteigumu diezgan ātri piekrita piešķir Latvijas jūras spēku štāba kuģi braucienam uz Roņu salu. Viņš piebilda, ka tomēr ir viena problēma: kuģa iegrime neļauj kuģim ieiet Roņu salas ostā. Admirālis gan uzreiz piedāvāja arī risinājumu, sakot, ka braucēju nogādāšanai no Ruhnu reida uz ostu iedos līdzi vēl vienu kuģi ar mazāku iegrimi. Biju admirālim ļoti pateicīgs par šo iespēju, un tikai pēdējā brīdī, par laimi, prātā ienāca lūgt Igaunijas atļauju citas valsts karakuģa ieiešanai Igaunijas ūdeņos. Igaunijas pozitīva atbilde tika saņemta drīz, un tā 2006. gada 17. jūnijā ar diviem Latvijas karakuģiem devāmies ceļā uz Roņu salu. Tas bija lielisks brauciens, kurā papildus diplomātiskajam korpusam piedalījās Latvijas ārlietu ministrs ar ģimeni un Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdētāja. Par Roņu salu vēl piedzīvojums ar Roņu salas muzeja apmeklējumu, kas, ņemot vērā muzeja nelielo izmēru, aizņēma ļoti daudz laika. Pēc gandrīz divas stundas ilga muzeja apmeklējuma kāds vēstnieks, kurš uz muzeju nedevās, jautāja, ko gan mēs tur tik ilgi darījām. Viņš piebilda: labi, ka tas nebija Ķīnas vēstures muzejs, tad jūs tur būtu palikuši…

Starp citu, kas nonāks Roņu salas muzejā, izpētiet, kurš gads iezīmē Roņu salas “okupāciju” un kas to izraisīja?

 Rīgas igauņu skola. Izglītība igauņu valodā Latvijā sākās 19. gadsimta beigās un ir pieejama vēl šodien. Rīgā strādājošā Igauņu skola ļauj Latvijā dzīvojošajiem igauņiem un igauņu valodā un kultūrā ieinteresētajiem Latvijas bērniem mācīties igauņu valodu kā svešvalodu. Sākumā Igauņu biedrības mājā strādājušās skolas saimes mācību apstākļi bija, maigi sakot, slikti. Tādēļ vēstniecība izvirzīja mērķi uzlabot skolas mācību apstākļus. Sākās aktīvs lobija darbs ar Saeimas deputātiem, izglītības ministrijas ierēdņiem un Rīgas pašvaldības politiķiem, kas noslēdzās ar Rīgas pilsētas domes lēmumu piešķirt Rīgas Igauņu skolai ēku Ziepniekkalnā. Lēmums pārcelt skolu nenāca viegli, bija gan atbalstītāji, gan pretinieki. Galavārds bija bērnu vecākiem, jo skolas jaunā atrašanās vieta bija tālāk no skolēnu mājām. 2003/2004. mācību gada beigās skolas saime beidzot pārcēlās uz jaunajām mājām.

Skolotāju pozitīvā atgriezeniskā saite nāca jau pirmā mācību gada beigās, viņi minēja divus aspektus. Pirmkārt, uz pārējo Latvijas skolas fona ievērojami uzlabojās skolēnu zināšanas dabas zinātnēs, jo ap skolu esošā vairākus hektārus lielā zaļā zona skolēniem ļāva veikt dabas mācības projektus skolas teritorijā. Otrkārt, tā kā daudzi skolēni dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, viņi mēdza palikt spēlēties skolas pagalmā uzstādītajā rotaļu laukumā, kas rādīja, ka viņi ātri aprada  ar jauno situāciju. Rotaļu laukumu uzbūvēja ar Igaunijas uzņēmēju, ārlietu un izglītības ministrijas cilvēku palīdzību. Skolas attīstībā investēja daudz politiskā kapitāla. Skolu apmeklēja gan Igaunijas Republikas prezidents, gan premjerministrs, skolā tika organizētas prezidentu oficiālās vakariņas. Visus mērķus toreiz neizdevās izpildīt, bet mācības igauņu valodā Rīgas Igauņu pamatskolā notiek joprojām.

 Epilogs. Kādā 2002. gada oktobra vakarā vēstniecība organizēja pieņemšanu par godu Arvo Pertam, kurš apmeklēja Latviju saistībā ar Rīgas jaunās mūzikas festivālu “Arēna”. Vēsts par Arvo Perta ierašanos vēstniecībā tika saņemta vien dažas dienas iepriekš, tādēļ pieņemšanas sagatavošanai bija ļoti maz laika, bet viss norisinājās lieliski. Aizejot no vēstniecības, maestro paskatījās Rīgas oktobra tumšajās un lietainajās debesīs un teica: “Tas, kas ar mani šodien notika, bija kā balts sniegs…”

Tagad, gadiem vēlāk, šķiet, ka Latvijā pavadītie gadi bija vien brīdis, kā balts sniegs.